SVEŠS MANTOJUMS

153

- Vai tiešām viena sasodītā truba ir par daudz prasīts? – Nikni nošņācu, abām rokām apkļāvusi trubu zem pieticīgās izlietnes. Lai cik izmisīgi es to neraustītu, necenstos saplēst, tā paliek tēraudcieta un neizkustas ne par milimetru! Ja man kādreiz vajadzēs jaunu izlietni, es to pirkšu no Teitiem, par kvalitāti es nešaubīšos ne mirkli. Tas gan nemaina to faktu, ka esmu bezcerīgi iestrēgusi šajā kamerā un pat parasta truba, ar kuras palīdzību varētu iebliezt apsargiem, kad tie nāks, ir par daudz prasīts. It kā ar to nepietiktu, kopš manas ierašanās šeit, te nav kļuvis diez ko siltāk. Tieši otrādi, rodas iespaids, ka līdz ar katru aizritējušo minūti mans ķermenis vēl vairāk atziest. Fakts, ka esmu ģērbusies visai skopajā Salvadoru klana apģērbā, nekā neglābj situāciju. Ja mani drīzumā neatradīs, es varēšu atvadīties no saviem pārsalušajiem pirkstiem.

- Stulbene! – Nolamājos, īsti nezinādama vai vārdi ir veltīti man pašai, vai arī trubai. Katrā ziņā pēdējā saņem kārtīgu bliezienu no manas kājas, kas gan beigu beigās nodara lielāku skādi man, nekā trubai. Saķērusi kāju aiz ceļgala, es to piebīdu sev tuvāk un sakožu zobus, lai nesāktu skaļi lādēt šo pasauli. Kāda velna pēc es esmu iesprūdusi šeit?! Kāpēc es nevarēju teleportēties kaut kur citur? Kāda vaina ir neskaitājamajiem kūrortiem, pludmalēm un rezervātiem? Kāpēc mana apziņa mani teleportēja tieši šurp? Ja es izvelšos no šīs ķezas dzīva, es likšu Domam izdzēst manas atmiņas par šo vietu, lai es pat neiedomātos vēl kaut reizi šeit ierasties!

Mans iekšējais pulkstenis nav diez ko labs, taču es varu minēt, ka ir pagājušas vairākas stundas kopš teleportēšanās. Pastāv liela iespējamība, ka viss jau ir norunāts, karš ir beidzies vai arī tieši otrādi – sācies. Dominiks... Viņš, iespējams, jau ir atgriezies Salvadoru klanā un tagad meklē mani. Ar prātu es saprotu, ka viņš nespēj uzķert manu mentālo signālu, kad atrodos šajā kamerā, taču es tik un tā jūtos pa daļai vīlusies. Laikam jau biju pārāk paļāvusies uz to, ka viņš vienmēr mani aizsargās. Varbūt mammai ir pa daļai taisnība – attiecībās cilvēks mainās, viņš iemācās paļauties uz kādu citu. Es gan joprojām to neuzskatu par tādu problēmu kā māte, bet šobrīd, protams, tas mani iegāž.

Tā vietā, lai domātu plānu, es spriedelēju par vārdiem, kurus māte teica mūžību atpakaļ. Gudri, Talij, ļoti gudri.

Ievilkusi plaušās krietnu gaisa malku un pēc tā to smagi izpūšot, es pavēlu sev pieslieties kājās un kārtējo reizi piesoļot pie restēm. Lai arī to biju darījusi jau vairākas reizes, es drošības labad vēlreiz izbāžu roku caur restēm un pamēģinu radīt maģiju. Nekā. Maģija, šķiet, nemaz neeksistē. Tas atgādina ne tik seno pagātni, kad vēl biju cilvēks un uzskatīju, ka visa tā magu padarīšana ir vien cilvēku izdomājums. Tagad es jūtos nepilnvērtīga bez šīm spējām, it kā man būtu atņemta ķermeņa daļa. Sajūta nav tā patīkamākā.

Loģiskā prāta daļa saprot, ka no šīs vietas nav izejas. Džonatans nav vakar piedzimis, viņš zina, ka jebkurš ieslodzītais meklēs veidu kā izmukt, tādēļ izslēdza tādu iespējamību pilnībā. Lai cik ļoti es necenstos, mani pūliņi ir velti. Ko gan maza, vārga meitene var izdarīt pret šo kameru, ja neskaita lamuvārdu jūru, kuru es periodiski izkliedzu? Mans prāts gluži vienkārši vairs nespēj ģenerēt idejas. Es esmu izmēģinājusi visu.

Lai arī man negribas to atzīt, vienīgā izeja ir cauri kameras durvīm. Tas savukārt nozīmē, ka man ir jāgaida apsargu ierašanās. Ja domāt vēl tālāk... es teju labprātīgi ierados pretinieka teritorijā un Džonatans nav no tiem, kas tā vienkārši palaidīs nelūgto viesi mājās.

Sasodīts! Ar mani ir cauri!

Pēdējais, ko es šobrīd gribu, ir atkal redzēt Dominika drausmīgo brāli, bet izskatās, ka tieši tas mani gaida. No šīs domas vien es notrīcu (iespējams, pie vainas ir arī ledusskapis/cietuma kamera, kurā atrodos).

Man nav pulksteņa, es nedzidu ne skaņu un šeit nav neviena loga, pēc kura rast kaut nojausmu par laiku, ko esmu šeit pavadījusi. Es spēju vien uzticēties savam iekšējam pulkstenim, kurš ar nožēlu atzīst, ka Dominiks visticamāk vairs nav šeit, nav jēgas mēģināt viņu sabļaut vai kā citādi "sasniegt". Viņš ir klanā, meklē mani...

Pēkšņi manas ausis sasniedz metāla durvju čīkstoņa. Es teju instinktīvi atsprāgstu vaļā no restēm un pastreipuļoju vairākus soļus uz atpakaļu. Kāds nāk.