76

369 68 7
                                    

Kopā ar pieklājīgu lamuvārdu straumi mana apziņa atgriežas reālajā pasaulē. Galvā pulsē trulas sāpes, bet ķermenis liekas pārāk smags, lai piederētu man. Šķiet, mani ir apciemojušas maģiskās paģiras un, godīgi sakot, tas nav diez ko patīkami.

Skaļi novaidējusies, es pagriežos uz otriem sāniem, jūtot kā matracis zem auguma ieliecas un degunā iecērtas dīvaina, iepriekš neizjusta smarža. Gaiss un gulta smaržo pēc silta laika, mitruma un kaut kā man pazīstama... šķiet, tā tik tikko sajūtamais aromāts ir kanēlis. Rokas pēc sena ieraduma sāk taustīties apkārt, meklējot spilvenu, taču atrod ko citu. Tā ir silta plauksta. Es nepspēju pat saprast, kas notiek, kad otra tāda pati plauksta apņem manus pirkstus arī no augšas, kā vēloties atbalstīt. Kas par..? Dominiks nekad...

Acis strauji atsprāgst vaļā, nesenajiem notikumiem ar joni atgriežoties manās smadzenēs. Kā dzelta es uzlēcu sēdus un mugura atsitas pret sienu, uz brīdi laupot manu elpu. Kad skatiens atgūst fokusu, es beidzot ieraugu situāciju, kurā esmu nokļuvusi. Es atrodos nelielā istabiņā ar smilšukrāsas sienām, arkveida logu, kuram priekšā plīvo puscaurspīdīgi aizkari, un pāris koka mēbelēm – palielu grāmatu skapi, kumodi, galdiņu un...

Priekšā, uz neliela krēsla sēž jauna sieviete. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka viņa ir viena no Salvadoriem – āda ir iedegusi, plānie, brūnie mati ir sataisīti nevērīgā astītē, bet sejas vaibsti ir visai masīvi. Viņa ir pacēlusi rokas padevības zīmē, uz lūpām vienlaicīgi esot vieglam smaidam. – Viss ir labi, neviens tev neko nenodarīs.

Mh, nu jā, protams. Es gan nevaru pateikt to pašu par sevi.

Izmantodama brīdi, kad mana "uzraudze" to negaida, es strauji pielēcu kājās, vienlaicīgi aizsūtot viņas virzienā pietiekami spēcīgu enerģijas vilni, lai aizkavētu iespējamos mēģinājumus mani šeit noturēt. Piedodiet, bet šī klimata josla man neder (lai arī jāatzīst, ka tā man sniedz nelielu palīdzību – man nav jāuztraucas, ka atsaldēšu plikās pēdas, ja neuzvilkšu kurpes, kam šobrīd īsti nav laika).

Par laimi, istabiņas durvis izrādās atvērtas, un es bez īpašām problēmām tieku prom. Nopakaļ atskan sievietes lūgumi pagaidīt, bet es izliekos to nedzirdam. Katram gadījumam labajā rokā parādās uguns lode.

Tā kā istaba ir izvietota otrajā stāvā, man nākas pārvarēt visu kāpņu laidu, vienlaicīgi nenolaužot sev sprandu, kas, ņemot vērā joprojām pārgurušo ķermeni, nav nemaz tik viegli.

Tikko ausis sasniedz man sekojošie soļi, es ar visu augumu uzveļos virsū masīvajām koka durvīm un beidzot nonāku ārpusē. Acis tūliņ apžilbina nepieklājīgi spoža saule, bet apģērbu sapurina viegls vējiņš. Lai redzētu vismaz kaut ko, es novietoju brīvo roku pretī kaitinoši spēcīgajam debesu spīdeklim un aplūkoju pieejamos atkāpšanās ceļus...

Oj,oj.

Izskatās, ka esmu izvēlējusies nepareizo taktiku. Esmu izskrējusi kādā cilvēku pārpildītā laukumā. Vesela grupa pamatskolas vecuma bērnu spēlē futbolu, pieaugušie ir sasēdušies ap kādu vīrieti ar ģitāru un ēd saldējumu. Vismaz tā tas bija līdz brīdim, kad parādījos es. Tagad bumba vientuļi ripo tālāk, bērniem to ignorējot, ģitāras skaņas ir apklusušas un pieaugušie ir pārāk aizņemti ar manis pētīšanu, lai liktos zinis par kūstošo saldējumu.

- TALIJA, PAGAIDI!!! – Man nopakaļ atskan uzraudzes želabainie lūgumi. Es instinktīvi pakāpos tālāk no viņas un mazliet tuvāk pūlim, lai es nebūtu neviena sasniedzamības robežās. Pēc sekundes arī mana vajātāja iziet laukumā. Apkārtējiem tiek īss skatiens.

- Nomierinies, labi? – Viņa mierīgi un lēni nosaka, it kā es būtu mazs bērns, kurš nesaprot no pirmās reizes. – Šeit tu esi drošībā.

- Tā nav mana galvenā prioritāte. – Attraucu, cenzdamās balsi padarīt saltu un pārliecinošu, lai arī visas man piekaltās acis ir mazākajā mērā traucējošas. – Atgrieziet mani atpakaļ vai arī es uzspridzināšu šo vietu pie visiem velniem.

Viņas acis ieplešas, neticīgi mani vērojot. Šķiet, viņa vēl nav sapratusi, ka es netaisos tik vienkārši pieņemt esošo situāciju. Dominiks mani šurp nosūtīja, bet tas nenozīmē, ka es nevaru tikt prom. Man pieder gandrīz visa šī klana maģija, nevajadzētu būt grūti viņus uzveikt... vai ne? It īpaši, ja atcerēties, ka es protu uz roku pirkstiem saskaitāmas maģijas veidus un joprojām neprotu īsti kontrolēt sevi... Jā, vieglāk par vieglu.

- Tavs draugs slēdza darījumu. Mūsu uzdevums ir tevi aizsargāt. – Kāda balss netālu ierunājas, un es apmetos otrādi, lai ieraudzītu sievieti ar melniem, čirkainiem matiem, kas krīt pār pleciem, skaisti kontrastējot ar brūnajām acīm un bronzai līdzīgo ādu. Lai arī viņa jau sen ir pārsniegusi 50 gadu robežu (pēc cilvēku gadiem), pārliecinātā stāja un sievišķīgā figūra padara viņu pievilcīgāku pat par daudzām jaunām meitenēm.

- Diemžēl es nebiju informēta par šo darījumu, tādēļ varat par to aizmirst. – Izdvešu, ar aizvien augošu satraukumu redzot kā skatītāju skaits palielinās. Cilvēki no citām ieliņām jau piepilda laukumu. Uguns lode, kura visu šo laiku biju paklausīgi degusi virs manas plaukstas, sāk plesties lielāka un liesmas kļūst aizvien haotiskākas, it kā tās justu manu satraukumu.

- Talija, es netaisos ar tevi te spēlēt spēlītes. – Sievietes saltā balss atkal pievērš manu uzmanību. Tonis ir ļoti līdzīgs tam, kuru var dzirdēt no stingriem vecākiem. Tas skaļāk par jebkādiem vārdiem saka :"Tu man esi apnikusi, nedusmo mani."

- Seko man un es tev paskaidrošu kur un kāpēc tu šobrīd atrodies.

Pēc šiem vārdiem viņa vienkārši dodas prom, nenoliedzami rēķinādamās ar manu paklausību.

Labu brīdi es vienkārši blenžu viņas mugurā, cenzdamās izgudrot kādu trešo variantu. Manī nav ne mazākās vēlmes sekot, bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka tik vienkārši mani prom nelaidīs...

Uguns lode izzūd un, izvairīdamās no ziņkārīgajiem skatieniem, es sekoju melnmatei.

SVEŠS MANTOJUMSWhere stories live. Discover now