74

412 70 23
                                    

Gandrīz tajā pašā mirklī, kad vīrieša lūpas pamet šie vārdi, es ieraugu arī manu ļauno priekšnojautu apstiprinājumu – no meža iznāk cilvēki. Magi. Man pat nav jāredz aura, lai to saprastu.

Ķermenis, šķiet, pats no sevis uzraujas kājās, pie reizes apgāžot krēslu, uz kura sēdēju. Krūtis piepilda dziļa nesapratne ar aizvien augošiem panikas pavedieniem. Kāpēc Dominiks tik mierīgi sēž? Kāpēc viņš runāja visu to bezsakaru? Nevar taču būt, ka viņš...

Acis pievēršas nācējiem. Četri magi. Pat pēc cilvēku gadiem viņi izskatās vecāki par 40 gadiem, āda ir visai tumsnēja – ne tāda kā Kongo magiem, taču arī ne tuvu tik gaiša kā Teitiem. Galvā ieskanas atbilde – tie ir Salvadori.

Bet ko viņi te dara? Dominiks taču teica, ka šo vietu apņem aizsardzība, viņi nevarēja noteikt kur atrodamies...

Pats vīrietis lēni pieceļas no krēsla un sper pāris soļus manā virzienā. Nav labi, nav labi... Tas skatiens...

- Paskaidrosi? – Beidzot izdabūju pār lūpām. Viens vienīgs vārds, bet tas pilnībā atspoguļo manu iekšējo cīņu šajā brīdī – balss ir aizsmakusi un trīcoša. Es negribu ticēt notiekošajam, negribu ticēt, ka tā sakarība, kuru prāts piedavā, ir patiesa. Nē, esmu visai droša, ka es jau atkal pārspīlēju – pēdējie mēneši liek redzēt pilnības muļķības. Dominiks tūliņ aizsargās mani ar vairogu un aizdzīs viņus prom.

Nu taču, kāpēc viņš stāv un skatās uz mani ar to vainīgo izteiksmi?

- Tava dzīvība ir mana galvenā prioritāte. – Dominiks beidzot nosaka. Salvadori tajā laikā jau ir apstājušies netālu, bloķējot abas izejas no verandas un, pat ja es nolemtu skriet pa taisno, tur jau mani sagaidīs vēl divi magi. Sirdij sāpīgi dungojot krūtīs, es atkal uzlūkoju vīrieti savā priekšā. – Lai cik ļoti es to negribētu, es nevaru tevi aizsargāt pret visiem magiem, kas vēlas tev nodarīt pāri. Tagad tu esi viena no mums un katram ir nepieciešams klans – tā ir galvenā aizsardzība.

Es tik vien spēju kā neticīgi lūkoties vīrietī, kuram vēl sekundi atpakaļ būtu uzticējusi visu. Velns parāvis, es... kā...kā tas notika? Vai visas tās reizes, kad viņš nozuda... Mags plānoja šo jau labu laiku, bet pat neiedomājās pajautāt manu viedokli?

Domas sajaucas vienā lielā putrā, ceļgali draudīgi saļogās.

- Tu... – Es nedroši iesāku un tūliņ apraujos, lai saraustīti ievilktu plaušās gaisu. Kamols kaklā neļauj man pat pilnvērīgi runāt. Mana apziņa nespēj saprast kā viņš varēja tik vienkārši... atdot mani, it kā es būtu kāda rotaļlieta. – Tu tik vienkārši tiec no manis vaļā?

- Neviens necenšas tikt no tevis vaļā. Tev ir nepieciešams klans un klanam esi nepieciešama tu. Tas ir labākais variants.

Un tad tas notiek. Es sajūtu kā asaras dedzina acis un šoreiz man nav pa spēkam tās apstādināt. Es cietu šo vājprātu mēnešiem ilgi, nenolejot ne asaru, bet tagad... Es jūtos nodota. Dominiks ieguva manu uzticību, viņam tik tiešām tas izdevās, lai arī es vienmēr uzskatīju, ka tas ir neiespējami. Jā, mūsu attiecības nevarētu nosaukt par tām normālākajām, taču šajā vājprātā tieši viņš turēja mani virs ūdens. Es... mīlēju viņu, lai cik skaļi šie vārdi arī nebūtu. Man šķita, ka redzu aiz šīm zeltainajām acīm ko tuvu... Cik naivi. Es meklēju viņā jūtas, bet atradu vien sausu aprēķinu.

Sākumā viena asara, tad otra un beigu beigās tās kļūst nekontrolējamas. Es jūtu kā tās norit gar vaigu, zodu un galu galā atsitas pret verandas cieto koku – tāpat jūtos es pati. It kā mani kāds no visa spēka triektu pret ko cietu reizi no reizes, domājot, ka man vēl nepietiekami sāp. Man sasodīti sāp. Es nekad nebūtu domājusi, ka emocijas var būt tik fiziski sāpīgas.

- Lūdzu, beidz, viņi tev neko nenodarīs. Viņi rūpēsies par... – Dominiks iesāk, taču apraujas, kad ierauga kā es pastreipuļoju tālāk no viņa pretī izstieptās rokas.

- Tu to nospriedi bez manis! – Nokliedzos, spēcīgajām emocijām pārņemot mani. – Tu pats sev pateici, ka tā būs labāk, pat neiedomājoties, ka es neesmu priekšmets, ka arī man ir savas domas un viedoklis! ES ESMU DZĪVA, DOMINIK!

- JĀ, TU ESI DZĪVA UN, PATEICOTIES VIŅIEM TĀDA ARĪ PALIKSI! TAVS VIEDOKLIS TIKA ŅEMTS VĒRĀ –TAVAS SPĒJAS JOPROJĀM IR PIE TEVIS, LAI ARĪ ES PIEDĀVĀJU TIKT NO TĀM VAĻĀ. TEV IR 17! ŠĀDĀ VECUMĀ TU NESPĒJ SAPRAST, KAS TEV IR NEPIECIEŠAMS, TĀPĒC ES TO IZDARĪŠU TAVĀ VIETĀ! – Dominika balss negaidīti kļūst vairākus toņus augstāka. Šī ir pirmā reize, kad es dzirdu viņu dusmojamies, pirmā reize, kad viņš iziet no sava ierastā, mierīgā tēla. Tas pat nostrādā uz īsu sekundi – iestājas klusums, mums veroties vienam otrā. Dusmas, tieši tās es dzirdēju viņa balsī, taču tās neatspoguļojas acīs. Acīs es redzu vien izmisumu. Ko līdzīgu es redzēju tēva sejā, kad darbā viņam nācās apkrāpt cilvēkus – viņš zināja, ka tas ir nepieciešams, taču nespēja apslāpēt sirdsapziņu. Toreiz man bija viņa žēl. Ar Dominiku viss ir pretēji. Man gribas kliegt, man gribas aizlidināt viņu simtiem metru tālu un iemest bedrē ar nikniem suņiem. Es jau vairs nezinu kādēļ trīcu - dusmu vai nodevības sajūtas dēļ. Mani pievīla cilvēks, no kura es to negaidīju.

- Netēlo, ka rūpējies par mani. Tev rūp vien paša dzīvība! Tu vienkārši tiec vaļā no visiem šķēršļiem savā ceļā!

Redze ir miglaina asaru dēļ, tādēļ es novēloti saprotu, ka vīrietis ir satvēris manu seju savās plaukstās. Pirksti vieglītēm pārslīd pār maniem vaigiem, noslaukot asaras. – Ja es rūpējos tikai par sevi, tad kāpēc man tik ļoti sāp!?

Pēc šiem vārdiem es sajūtu kā viņa lūpas vieglītēm aizskar manas, mūsu elpām uz brīdi kļūstot sinhronām. Tad viņš atbīdās mazliet tālāk un iepriekš tik skaļo runāšanu nomaina klusa čukstēšana. -Lūdzu, nomierinies un ieklausies manos vārdos. Tu aizmirsīsi šo visu un...

Es sajūtu mentālās maģijas taustekļus savā galvā gandrīz tajā pašā brīdī, kad siltie pirksti pieskaras manai sejai, un ar to ir pietiekami, lai no manis izrautos tik ilgi burbuļojošās dusmas. Viņš atkal to dara! Viņš atkal cenšas ielīst manā galvā!

Ar vienu veiksmīgu kustību es dabūju viņa rokas nost no sevis un ar spēcīgu enerģijas vilni atgrūžu viņu prom no sevis. Dominiks pastreipuļo vairākus soļus uz atpakaļu, knapi izvairoties no atsišanās pret galda malu. Manī rodas nepārvarama vēlme mesties virsū ar dūrēm, un šoreiz es sevi neapstādinu. Mags jau atkal izmanto šo paņēmienu pret mani, lai arī es skaidri paskaidroju, ka to necietīšu! Es jau metos viņa virzienā, kad svešas rokas saķer mani un atbīda tālāk no dusmu iemesla. Lai cik ļoti es nesvaidītos šajā tvērienā, lai cik ļoti nebļautu un nelūgtos, lai mani atlaiž, tas nenotiek. No izmisuma no acīm jau atkal izraujas asaras. Pārāk daudz emociju. Tās mani pārpilda, tās piepilda ik sīkāko šūniņu manā ķermenī. Esmu kā balons, kurā ir pārāk daudz gaisa. Man šķiet, ka es vienkārši pārsprāgšu.

- Laid mani vaļā!!! – Nokliedzos, cik tik spēka raudamās prom. Mati krīt priekšā acīm, taču tas neko nemaina – asaru dēļ es tik un tā tik tikko spēju kaut ko saskatīt. Asaras sajaucas ar dusmām, liekot asinīm dzīslās vārīties.

- Teleportē viņu. – Es sadzirdu Dominika stingro pavēli, un uz brīdi sastingstu, nespējot noticēt savām ausīm...

- NĒĒĒĒĒĒ! NOVĀC ĶEPAS PIRMS NEESMU TĀS IZRĀVUSI! – Apkārtni piepilda skaļākais un izmisuma pilnākais kliedziens kāds jebkad ir skanējis no manas mutes. Es paraujos sānis, taču tvēriens paliek nemainīgs. Es pat mēģinu applaucēt turētāja rokas, taču saņemu tikai vēl stingrāku tvērienu. Sasodīts!!! – LIEC MAN MIERU! TU NOŽELOSI, JA...

Un tad es sajūtu siltu, svešu gaisu mani apņemam.

SVEŠS MANTOJUMSNơi câu chuyện tồn tại. Hãy khám phá bây giờ