SVEŠS MANTOJUMS

48

Tikko mēs ieradāmies pilsētā, Dominiks izdzēsa no jaukā pāra atmiņas mūs un bez ilgām pārdomām devās uz tuvākajiem veikaliem, lai iegādātos visas nepieciešamās lietas (jau otro reizi). Acīmredzot maga galvā ir iestrādāts Google Maps, jo viņš ar apskaužamu precizitāti zināja kur atrodas katrs veikals un kas no tā piedāvātā mums var noderēt. Tā nu mēs kļuvām par pāris apģērba komplektiem, guļammaisiem un telti bagātāki. Tāpat mums izdevās ātri ieskriet kādā ātrajā ēstuvē un iegādāties šaurmu (es zvēru, te bija vairāk busiņu ar šaurmu, nekā Vegasā - kazino). Īsa vizīte veikalā un mēs pazudām no pilsētas, dodoties virzienā pa kreisi – cauri kalniem. Pēc Dominika vārdiem tas nav tas vieglākais un labākais variants, taču tieši tas mums sniegs daļēju aizsardzību – magi nemeklēs mūs tur. Kā transporta līdzeklis kalpo visai nobružāta Toyota, tomēr pēc vecā pāra mazās mašīnītes šī liekas kā svētība no augšas – man vairs nenākas spiesties ar Dominiku un prasīt, lai atver logu ik pēc 5 minūtēm, jo mazajā salonā aptrūkstas gaiss.

Saule jau slēpjas aiz horizonta, taču mags vēl nav atradis vietu, kur apstāties, tādēļ mēs vienkārši braucam pa kalnu ceļu, klusībā vērojot šo skaistumu. Gaiss šeit ir vēsāks, tādēļ līdz ar katru sekundi es sāku salt aizvien vairāk. Es gan nesaku to skaļi, apņemdamās atrast kādu siltāku apģērba gabalu vēlāk, kad mēs atradīsim guļvietu.

- Cik bieži tas atkārtosies? – Mans jautājums pārtrauc jau stundām ilgo klusumu. Līdz pat šim brīdim mēs nebijām teikuši ne vārdu par notikušo. Mana pacietība izsīka.

- Es nezinu, atkarīgs no tava spēka un pašsajūtas. – Vīrietis negribīgi attrauc, nenovērzdams acis no ceļa. – Gabrielam tamlīdzīgi sprādzieni notika aptuveni reizi pusgadā, taču, cik nu es zinu, tas bija apzināti. Lai izvairītos no tādiem pārsteigumiem kā mums šonakt, viņš apzināti izlaida spēku. Es pat esmu dzirdējis, ka Salvadori ir iegādājušies kalnu masīvu, lai viņu "vadonim" būtu savs rotaļu laukums. –

Apzināti? Es šaubos, ka spētu uztaisīt tamlīdzīgu haosu speciāli. Es joprojām nevaru atšķirt mentālo bloku no parastā vairoga. Ko gan no manis vēl var gribēt?

- Ja tev izdosies izvairīties no liela stresa, tas var nenotikt vēl ilgu laiku. – Dominiks nosaka, liekot man klusībā nosmīnēt. Izklausās visai nereāli.

- Kādēļ gan man uztraukties? – Sarkastiski jautāju. – Mani grib nogalināt tikai puse dzīvo magu. Kas gan tur tāds? –

- Domāju, ka tur ir vairāk kā p... – Dominiks strauji apraujas un noraidoši papurina galvu. – Nav svarīgi. Vienkārši centies nestresot tik daudz. –

Nestresot? Haha, izskatās, ka Dominiks mums ir baigais jokdaris.

- Nekādu problēmu, brāl. Pag, man kaut kur te mētājās emociju izslēgšanas poga. – Nosaku, notēlojot, ka pārbaudu šortu kabatas.

Mags tikko manāmi nošūpo galvu un nopūšas. Mani nepiemānīt – es manu arī mazu smīniņu uz tām lūpām. Dīvaini, bet tas liek pasmaidīt arī man.

- Zini, ja tev nebūtu tik kaitinošs raksturs, tu būtu tīri normāls. – Izdvešu, strauji mainīdama sarunas tēmu.

- Es te cenšos tevi dzīvajos atstāt, tāpēc neburkšķi daudz. – Vīrietis stingrā balsī nosaka. Laikam šim tonim būtu jāapstādina mani no tālākiem vārdiem, bet jau sen ir noskaidrots, ka uz mani tas nedarbojas.

- Godīgi sakot, man joprojām nav skaidrs kādēļ tu mani paciet. – Ieminos. - Es, protams, zinu, ka esmu eņģelītis un ir grūti pretoties manam valdzinājumam, bet, spriežot pēc tavas uzvedības, tu esi soļa attālumā no tā, lai izmestu mani ārā pa mašīnas logu. Es pat teiktu, ka tas ir tavs stāvoklis 90% gadījumu. -