7.1

450 74 1
                                    

Ar doto laiku man pilnībā pietika, lai atbildētu uz visiem kontroldarba jautājumiem un vēl piedevām piezīmētu lapas malu. Skolotājam būs tā laime apskatīt manus skricelējums par tēmu "kas darās manā galvā". Kāpēc tāds nosaukums? - Jo zimējumiem nav nekāda sakara. Puķītes, viesuļvētras, ģeometriskas figūras, burti, aplīši. Viss kā parasti.

Savā galvā es joprojām esmu iestrēgusi šīs dienas sapnī. Es spēju atsaukt atmiņā ik sīkāko detaļu, ik katru izteikto vārdu... Sapņiem nav jābūt tādiem, vai ne? Pat vairāk, es skaidri apzinājos, ka atrodos sapnī, zināju, kas esmu un kas ir Gabriels. Jāatzīst, tas ir biedējoši. Es reti sapņoju un, pat ja tas notiek, atmiņas par redzēto izgaist gandrīz uzreiz pēc pamošanās. Redzētais šonakt neliek man mieru, nepārtraukti uzpeldot acu priekšā – asiņainais Gabriels, vīrietis melnajā apģērbā, viņa vārdi...

- Neslikti. – No pārdomām mani izrauj kāda balss. Paceldama skatienu, pār mani nāk vairākas atskārsmes – iet jau otrā pēc kārtas vēstures stunda, vairums klasesbiedru jau ir izveidojuši konspektu, kuru Dominiks prasīja, un tagad vīrietis izsniedz darbus, kurus bija labojis uz vietas, kamēr visi, izņemot mani, strādāja. Izmantodama brīdi, kad skolotājs ir veltījis visu savu uzmanību pirmajā rindā sēdošajiem, es atšķiru grāmatu vajadzīgajā lapaspusē un pateicos pati sev par resursu ekonomēšanu. Lēmums izmantot to pašu vēstures kladi, kas man bija pagājušajā gadā, tagad ļoti labi palīdz. Atliek vien atšķirt kādu no vecajiem konspektiem un izlikties, ka es kaut ko ļoti aktīvi lasu grāmatā. Par tādu taktiku es saņemu smīnu no Arvja puses. Viņš, maigi sakot, nekad nav īpaši piepūlējies mācībās. Es joprojām nesaprotu kā puisis ir pamanījies visus šos gadus noturēties mūsu klasē. Runājot par mani... es melotu, ja teiktu, ka veltu mācībām lielu uzmanību – vairums gadījumu man izpalīdz no vecākiem mantotā labā atmiņa. Lielāko daļu stundās apgūtā materiāla es atceros un tas ļauj man stabili turēties astoņnieka robežās. Papildus motivāciju dod arī fakts, ka mana mamma, lai arī lielākoties nemaz nav mājās, ļoti nopietni uztraucas par manu izglītību un par katru atzīmi, kas ir zemāka par 6, man nākas atskaitīties pa telefonu. Teikšu godīgi, tas nav īpaši patīkami. Lai kādus argumentus es neliktu priekšā, tas nekad viņu nepārliecina.

No pārdomām mani jau atkal izrauj Dominiks. Viņš jau ir paspējis nonākt līdz mūsu galdam un tagad ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi pasniedz darbu Arvim. Uz gandrīz neskartās lapas rēgojas liels viennieks. Puisim, šķiet, par to ne silts, ne auksts.

Uz man izsniegtās lapas mani sasveicina... Velns parāvis, ko?!

2!

Acis neticīgi pārslīd pār lapu, atsevišķi apstājoties pie katras "-" zīmes. Lai cik cītīgi es neskatītos, es nespēju atrast vairāk par 2 kļūdām. Divas no 30!

Dominiks jau ir spēris soli tālāk, kad es viņu apstādinu ar skaļu protestu. – Kāpēc man ir divi? –

Nekad nebūtu domājusi, ka mani klasesbiedri prot sinhroni apklust... Visi skatieni pievēršas man un mūsu jaunajam skolotājam, kurš acīmredzot neko nejēdz no sava darba.

- Jūs taču zināt, ka atzīmi liek par pareizajām atbildēm, vai ne? Divas kļūdas nenozīmē divas balles. –

Dominiks vēro mani tik mierīgi, ka man neviļus rodas vēlme viņu iepļaukāt, lai ieraudzītu vismaz kaut kādu emociju.

- Es zinu kā tiek vērtēti pārbaudes darbi, Džozefīne. –

Džoze...ko? Viņš smejas par mani? Atmiņā ataust nesenie notikumi – Dominiks pateica man savu vārdu, un es atbildēju ar pimo, kas ienāca prātā. Vīrietis lieliski zina, ka tas nav mans patiesais vārds.

- Esat par to drošs? – Jautāju, vienlaicīgi prātā atsvaidzinādama visu savu lamuvārdu krājumu. Pat neceri, mērkaķi, es netaisos ne iepīkstēties par to, ka tu nosauci mani tajā stulbajā vārdā.

- Pienāc pēc stundas, es visu paskaidrošu. – Vīrietis nosaka, cieši vērodams mani. Miers, kurš slēpjas šajās acīs, mani ved ārā no pacietības. Pēc stundas? Nē, es gribu tagad!

- Labi. – Es tomēr nosaku un aizkaitināti pievēršos grāmatai.

Kurš idiots laida taksistu par skolotāju?

SVEŠS MANTOJUMSWhere stories live. Discover now