68

374 70 4
                                    


Labu brīdi neviens no Teitiem nebilst ne vārda. Sejās ir lasāmas miksētas emocijas. Šķiet, viņiem ir nepieciešams laiks, lai aprastu ar domu, ka kaut kāda sīkaļa diktē noteikumus. Astoņi magi, bet neviens no viņiem nespēj acumirklī atbildēt, darot mani tikai nervozāku. Es izvirzīju savus noteikumus, pat neapdomājot citus variantus. Ko es darīšu, ja viņi nepiekritīs? Dominikam ir palikušas uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas minūtes, bet es neesmu ne spēkavīrs, kurš var nolīdzināt līdz ar zemi astoņus magus, ne maģiskais ārsts, kurš varētu bez īpašām problēmām izārstēt Dominiku.

Beidzot es sadzirdu klusus, aizsmakušus smieklus. Liels ir mans pārsteigums, kad smējējs izrādās Džonatans. Vīrietis izskatās krietni sliktāk nekā mūsu tikšanās sākumā, uz bālās ādas rēgojas sviedru pilieni, bet rokas trīc tik ļoti, ka viņš pat nespēj pienācīgi noņemt acīs krītošo matu šķipsnu. Viņš pilnīgi noteikti neizskatās pēc cilvēka, kurš varētu pasmieties.

Manījis, ka esmu sev pievērsusi savu uzmanību, viņa lūpu kaktiņš paceļas. Ar visu savu valodu mags cenšas parādīt, ka nebaidās no manis, lai arī viņa dzīvība ir manās rokās, burtiski. Es pieķeru sevi apdomājam Džonatana uzvedību – viņš pamanās izturēties tā, it kā būtu situācijas pārvaldnieks pat tad, kad ir skaidri redzams pretējais. Es savukārt atdodu visu savu enerģiju, lai nebaidītos no šī dzīvā miroņa. Loģika, nāc mājās.

- Talija, dārgā, tā tas nestrādā. – Vīrietis izdveš. Lai arī balss ir klusa, ik katrs vārds sasniedz manu apziņu. – Nevienam nav vajadzīgs klana vadonis bez spējām. Viņi nogalinās tevi un bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem ļaus nomirt arī Damianam. –

Kā apstirpinot šos vārdus, divi Teiti saķer Dominiku aiz elkoņiem un uzrauj kājās. Vīrietis gandrīz nereāģē, vienīgā reakcija ir kluss rūciens. Viss. Pēc tā mags vienkārši paliek nekustīgs, balstoties uz abu turētāju rokām. Ja viņu nebūtu, Dominiks nokristu ar seju atpakaļ smiltīs.

Ja tas vēl nav skaidrs, mans plāns izgāzās un šobrīd es balansēju uz ļoti plānas robežas. Man nav ne mazākās nojausmas ko dara tamlīdzīgās situācijās. Skolā tam nemāca. Nojausma saka priekšā, ka viena neuzmanīga kustība var sākt haosu, kuru es nevēlos piedzīvot.

Kā sadzirdējis manu izmisīgo iekšējo dialogu, Džonatans pieliecas man tuvāk, lai kaut ko iečukstētu ausī. Mūsu rokas joprojām ir saāķētas, taču tas netraucē man apstādināt vīrieti ar otru. Es ieķeros viņa plecā un brīdinoši ieskatos tieši pelēkajās, šķietami bezbailīgajās acīs. Tās veras pretī ar klusu uzjautrinājumu un... interesi? Kas līdzīgs bieži ir vērojams filmās, kad kāds trakais zinātnieks sastopas ar cilvēku, kurš ir ar kaut ko īpašs, un pirmais, šķiet, analizē ik katru kustību, ievēro ik sīkāko detaļu. Lieki teikt, ka tas nav man pa prātam.

Bet, par laimi, Džonatans paliek tieši tik lielā attālumā, kādā es viņam ļāvu. – Kā būtu, ja es tagad pavēlētu saviem cilvēkiem doties atpakaļ uz Angliju, bet es paliktu šeit, ar tevi? Tu atdotu manas spējas, bet es parūpētos, lai tavs mīļotais izdzīvotu. –

Es samirkšķinu acis. Atdot viņam spējas? Kur ir garantija, ka viņš saka taisnību? Magi nav no tiem draudzīgākajiem cilvēkiem un man ir grūti noticēt, ka viņi tik vienkārši ļaus man palikt uz brīvām kājām. Man ir krietni vieglāk saprast variantu, kurā Džonatans aizsūta pārējos prom, saņem savas spējas un uzreiz pēc tā nogalina mani.

- Tu gribi lai noticu, ka tavi cilvēki tik vienkārši aizies, tu tik vienkārši man palīdzēsi un visi paliks dzīvi un veseli? – Jautāju, ielikdama savā balsī visu sevī esošo skepsi. – Es nepiedzimu vakar, vai zini. Magi nav no tiem, kas neatstāj aiz sevis asinis. –

Dominika brālis tikko manāmi nosmīkņā, pelēkajās acīs iedegas dzirksts. – Protams, tik vienkārši tas nebūs. Man ir papildus lūgums tev, kurš tev būs jāizpilda. –

Es daudznozīmīgi nopūšos. Te nu tie zemūdens akmeņi nāk laukā. Viņam vajag vēl kaut ko, viņam nepietiek ar to, ka es atgriezīšu viņa spējas.

- Vai tev nešķiet, ka esi izlepis? Es varu tevi nogalināt šajā pašā mirklī, bet tu vēl tirgojies? –

Džonatans pasmaida, neatraudams no manis savas acis. – Paskaties uz Damiana auru. –

Es saraucu pieri. Kāds šim visam sakars ar aurām? Drošības labad ieķerdamās stingrāk Džonatana plaukstā, es steidzīgi samirkšķinu acis un pasaule iekrāsojas jaunos toņos. Paša maga aurā gandrīz nav maģijas, lielākā daļa nu jau ir pie manis.

Es pagriežu galvu un uzlūkoju Teitu rokās esošo Dominiku. Nu jau viņš ir ieslīdzis bezsamaņā. Āda ir bālāka kā jebkad agrāk.

Bet aura...

Tās gandrīz nav. Vien piepūlējot acis man izdodas to saskatīt, it kā pēkšņi visas krāsas kļūtu simtiem toņu bālākas un gandrīz saplūstu kopā ar apkārtni.

- Viņš ir gandrīz miris. – Džonatans nosaka.

- Ko tu gribi? – Jautāju, neatraudama skatienu no Dominika. Iespējamība, ka viņš nomirs, biedē mani tik ļoti, ka es pret pašas gribu sāku trīcēt. Nē, nē, nē, viņš nedrīkst nomirt.

- Vienu skūpstu. – Džonatans atbild.

SVEŠS MANTOJUMSWhere stories live. Discover now