116

621 82 28
                                    

Kad mēs iesoļojam manā mazajā mājiņā, es atviegloti izelpoju. Pat tie cilvēki, kuri neatradās pie vārtiem un nezināja par tur notikušo, vēroja mani un Dominiku platām acīm. Acīmredzot magu pasaulē viņa izskats nav noslēpums. Vienīgais, kas vismaz minimāli uzlaboja situāciju, bija cilvēku bailes, viņi baidījās skatīties uz Dominiku. Es nācu komplektā.

- Piemīlīgi. – Vīrietis nokomentē, laižot skatienu pāri mazajai virtuvei.

Manī tajā laikā cīnās divas dziņas – viena grib pasūtīt Dominiku pāris mājas tālāk, bet otra grib apskaut un nelaist vaļā.

- Gabriela māja. – Atbildu, atspiežoties pret skapīti un uzlūkojot magu ar emociju liegtu skatienu. Kā jau ierasts, Dominiks to pat neievēro. Kad es jau nodomāju, ka viņš apsēdīsies, no maga rokām sāk plūst puscaurspīdīga gaisīga viela. Tā piekļaujas sienām, kā viedojot papildus balstu. Ko līdzīgu es jau biju redzējusi viņa izpildījumā, tādēļ zinu, ka tas bloķē skaņas no iekšpuses – neviens ārpus šīs istabas nedzirdēs ne vārda.

- Nojaušu, ka tev ir jautājumi. – Viņš izdveš, skaļi nopūzdamies. Gar acīm nepaslīd arī noguruma pazīmes, mani pat māc pamatīgas aizdomas, ka šobrīd mags krietni labprātāk gulētu, taču nesaku neko skaļi. Man tik tiešām ir jautājumi.

- Kā tu uzminēji? – Sarkastiski attraucu, vērojot kā viņš atbīda vienu no krēsliem un apsēžas uz tā. Zeltainās acis nogaidoši mani uzlūko, it kā es būtu bradājusi apkārt veselu mūžību un tagad negaidīti uzrastos, ne viņš.

Dominiks klusē, gaidīdams, kad sākšu runāt. Galvā atkal atgriežas tik ļoti labi zināmais – viņš nav runātājs, viņš runās tieši tik maz, cik tas ir iespējams.

- Kāda velna pēc tu atpēries?

Jā, tieši tāds ir mans pirmais jautājums. Es jau nu nebūšu tā, kas atzīs, ka bija ilgojusies un šī diena ir laimīgākā no visām atmiņā esošajām (ja aizmirst cietuma kameru, Džonatanu un Marianas bļaustīšanos). Es tik ilgi gaidīju šo brīdi, ka gluži vienkārši nespēju tikt vaļā no domas, ka esmu sapnī, kurš agri vai vēlu beigsies.

Dominiks nosmīn. Kāpēc viņš to dara? Kāpēc viņš nevar vienkārši atbildēt uz jautājumu?! Vai tik tiešām nevar atlikt manis kaitināšanu uz vēlāku laiku?
- Man arī prieks tevi redzēt. Arī man šī diena ir laimīgākā... – Viņš uz brīdi pieklust, kā cenšoties kaut kā atcerēties. – Kā tu tur to formulēji? "Laimīgākā no visām atmiņā esošajām?"

- Ei, vācies ārā no manas galvas! – Nokliedzos, iemetot viņam ar tuvumā esošo dvieli. Protams, tas tiek saķerts jau lidojuma laikā. Pēkšņi es sajūtos gaužam vārga un bezspēcīga – manā galvā rakņājās, bet es pat to nejutu, es neko nespēju izdarīt, lai pretotos. Daniels man atstāja tieši tik daudz maģijas, lai es nenomirtu. Man nav bijusi izdevība ar viņu parunāt kopš atgriešanās, tādēļ tagad esmu parasts cilvēks – piemirsta sajūta.

Dominika smīns mazliet noplok un viņš viegli pamāj. – Labi, labi, es nerakņāšos tavās domās. Kāpēc es "atpēros"? Es uzzināju par Marianas solījuma laušanu, uzzināju, ka tevi taisās sūtīt pie Teitiem. To nu gan es netaisos pieļaut.

Es paceļu uzacis tēlotā pārsteigumā. – Kāpēc nē? Es satikos ar taviem vecākiem, mums nesanāca laika parunāt. Jauki cilvēki, vai zini. Varbūt man tur būtu labāk?

Mums abiem ir skaidrs, ka tie ir meli. Pat ja man samaksātu visu pasaules naudu, es nepaliktu kopā ar tiem cilvēkiem. Viņi nepavisam neizskatījās jauki. Tad jau labāk te.

- Tur tev pilnīgi noteikti nebūtu labāk. – Dominiks dzelžainā pārliecībā izdveš, liekot man neapzināti nosmīnēt un pakāpties viņam tuvāk. Tonis skan krietni uzbrūkošāk nekā plānots.

SVEŠS MANTOJUMSWhere stories live. Discover now