SVEŠS MANTOJUMS

77

Sieviete ne reizi neapstājas visa ceļa laikā, pat nesamazina ātrumu, tādēļ man nākas pa pusei iet, pa pusei skriet nopakaļ, kas nav īpaši viegli, ņemot vērā, ka man netika dots laiks kurpju uzvilkšanai. Ar neapbruņotu aci liekas, ka ceļš nav bīstams – tas sastāv vien no lieliem, gludiem akmeņiem, kuri pie tam ir patīkami silti. Nekā tamlīdzīga. Mazie, durstīgie akmentiņi ir visur – tie līp pie kājām, tie cenšas pārdurt manas Latvijas aukstajos apstākļos pilnīgi nenorūdītās pēdas un ik pa laikam izvilina no manis arī pa kādam rūcienam. Viņi taču magi, kāpēc nevar vienkārši izzudināt tos mazos parazītus?!

Kad es kārtējo reizi tieku vaļā no durstīgā akmentiņa, es paceļu skatienu un saprotu, ka manis dēļ neviens nav piebremzējis un sievietes garā, rakstainā kleita pēc pāris sekundēm pazūd aiz stūra. Pār lūpām tomēr izsprūk klusas lamas. Ar visu savu izskatu viņa bija jau no paša sākuma devusi zināt, ka ir visai augstās domās par sevi, bet vai tiešām ir tik grūti apstāties un pagaidīt to cilvēku, kura dzīslās rit visa klana maģija? Nav jau tik daudz prasīts.

Pusskriešus es sasniedzu stūri un skatiens atkal atrod melnos, čirkainos matus. Es aizkaitināti sakožu zobus, veltot sievietes mugurai "glaimojošu" skatienu. Nu jau man sāk šķist, ka gudrāk būtu bijis palikt istabā pie tās smaidīgās dīvaines.

Es paeju garām diviem pamatskolas vecuma puikām, kuri par kaut ko aktīvi strīdas. Es jau taisos novērsties, kad viens no viņiem novicina roku un otra mati... uzslejas stāvus, pilnīgi vertikāli. Nabags tūliņ cenšas labot situāciju, bet tas nesekmējas īpašiem panākumiem – tikko plauksta nolīdzina "ezīti", tie atkal atgriežas vietā. Uz smilšu krāsas ēkas fona tumšie mati tik tiešām izskatās pēc eža adatām. Otrs puika skaļi smejas, saliecies līkumā. Arī es nosmīnu. Labi, ka manā bērnībā bija salīdzinoši normāla.

Pēc jau iestrādājušās paražas es atkal paskrienu pāris metrus uz priekšu, lai panāktu augstprātības karalieni. Uz nākošās senatnīgā paskata ielas ir vairāki koši galdiņi, pie kuriem sēž cilvēki un aktīvi sarunājas. Viens vīrietis, ap gadiem 30, man koķeti uzsmaida, par ko saņem ar enerģijas vilni nogāztu kafijas krūzi uz galda un pašu šķidrumu uz baltajām biksēm. Kā jau biju plānojusi, smaids izzūd.

Man izdodas nonākt uz vēl vienas ielas, pirms mani ir paspējuši nogalināt. Šeit vienu no ēkām gandrīz pilnā augstumā klāj ziedoši vītņaugi. Es jau biju radusi pie tā, ka te gandrīz visur var sastapt ko košu – galdiņus, kokus, ziedus, karogus un virtenes, bet šī siena to visu apvieno vienā. Mājiņa īpaši neatšķiras no pārējām – tādas pašas smilšukrāsas sienas, divi stāvi un neliels balkoniņš, taču ziedi... tie visu maina. Nezinu vai pie vainas ir maģija, bet katram no tiem ir sava krāsa. Tur pat ir zelta un sudraba toņi! Es vēroju māju tik ilgi, ka kustība iekšpusē liek man nodrebēt. Uz palodzes uzlec pelēks kaķis un apmierināti piespiež seju pie siltā loga. Es nosmēju novaldīt smaidu.

- Jopcik! – Pārsteigti pagriežu galvu virzienā, kurā biju iepriekš gājusi. Protams, tur rakstainā kleita nav redzama, vien sieviete ar mazu zīdaini uz rokām. Manījusi, ka vēroju viņu, sieviete uzreiz novēršas un dodas citā virzienā.

Varbūt šī ir zīme, ka man ir jātinas prom, nevajag sekot tai augstprātei..?

"Vai arī tā ir zīme, ka tava spēja saglabāt uzmanību ir mazāka kā piecgadīgam bērnam," pie sevis nomurminu un metos tālāk, aplūkojot visas šķērsielas pazīstamā apveida meklējumos. Par laimi vai nelaimi man tas izdodas gandrīz uzreiz. Pie otrā ielu krustojuma melnmate bija nogriezusies pa kreisi un tagad manam skatienam atveras ēka, kura pilnīgi noteikti ir lielāka pat visām apkārt esošajām. Tas ir kaut kas starp muižu un pili – liela balta celtne ar diviem stāviem un torņiem. Centrālā daļa ir mazliet masīvāka par abām piebūvēm, jo tās arkveida durvis un logus apņem biezi smilškrāsas (pārsteidzoši, vai ne?) grebumi. Brīdī, kad es ieraugu ģērbonim līdzīgu zīmi virs durvīm, pārējā pils daļa paliek man vienaldzīga. Tur ir redzama zīme... maga zīme. Gandrīz identiska manai. Tā pati "S" forma, tie paši aplīši, kas simbolizē teleportāciju un zibenveida izliekus vidū, par godu īpašajam Salvadoru aizsargam.

- Zināms skats? – Stingra balss izrauj mani no pārdomām. Paveroties skaņas virzienā es ieraugu, ka sieviete ir atbalstījusies pret vienu no kolonnām.

Es nebilstu ne vārda un mēmi dodos durvju virzienā. Melnmate tūdaļ vieglītēm sarauc pieri un aizsūta durvju virzienā tik tikko manāmu maģijas bumbiņu. Neesmu profesionāle, bet rodas iespaids, ka pat tik sīka maģija prasa no viņas piepūli, kas liekas mazākajā mērā dīvaini, ja atcerēties augstprātīgo uzvedību. Ja es nebūtu šo redzējusi, es nodomātu, ka viņa te ir viena no spēcīgākajām.

Durvis ar klusu klikšķi atveras un mēs iesoļojam iekšpus ēkas, elpai acumirklī apraujoties. No āras es to nesaskatīju, bet tieši muižas centrā ir neliela oranžērija. To norobežo vien mazs žodziņš pa malām un stikls no augšas. Rodas iespaids, ka atrodos brīvā dabā – gaiss smaržo pēc... dzīvības, pēc meža, pēc siltuma. Koku zaros sēž krāsaini papagaiļi.

- Tas ir tik skaisti... – Man neviļus izsprūk. Vēl nesen es biju mētājusies ar dzēlībām, bet tagad saku komplimentus oranžērijai... Jā, tas izklausās pēc manis.

- Jā, man arī patīk. – Melnmate pēc mirkļa apsptiprinoši nosaka, skatienam brīdi uzkavēdamies pie mazās dabas ainavas muižas vidū. Liekas, es manu šajās brūnajās acīs pavīdam... skumjām? Sieviete gan tūliņ sapurina galvu un atgriež ierasti augstprātīgo izteiksmi. Goda vārds, ja es neredzētu viņas izskatu, es viņu uzreiz aizsūtītu pie Teitu klana.

- Ejam, mūs jau gaida.