SVEŠS MANTOJUMS

72

Man par pārsteigumu, mūsu brauciens neieilgst. Dominiks ļāva mums sakravāt mantas, paēst brokastis un vien tad doties ceļā. Godīgi sakot, es biju visai droša, ka sakarā ar nesenajiem notikumiem mašīna brauks visu nakti, taču Dominikam izrādījās citi plāni. Tuvāk vakarpusei mēs piestājām kādā nelielā ciematiņā ar piemīlīgām, mazām mājiņām. Vienā no tām mēs ievācāmies un paēdām manis pagatavato ēdienu. Ņemot vērā, ka pat pirms šīs klejošanas es nebiju īpaši laba pavāre, Dominiks turējās braši – ne reizi pat ar pušplēstu vārdu nepieminēja ēdiena garšu. Jāsaka gan, vīrietis vispār neizcēlās ar daiļrunību, 90% gadījumu runāju es.

Lai nu kā, todien mēs aizgājām gulēt katrs savā istabā, savā gultā, un es neviļus pieķēru sevi pie domas, ka bez Dominika ir krietni grūtāk aizmigt. Šajos mēnešos es jau paspēju pierast pie viņa patstāvīgās klātbūtnes, un bez tās es jutos nedroši. Man bija nepieciešama stunda, lai aizmigtu, un, pēc jau iestrādātas tradīcijas, miegs iznāca visai saraustīts. Es gan nevaru sūdzēties – neskaitāmas naktis es pavadīju mašīnas aizmugures sēdekļos, cenšoties atrast ērtāku pozu, bet tā arī netiekot ar šo uzdevumu galā. Šī vieta ir kā paradīzē – man ir vesela gulta vienai pašai, tīra, pēc veļaspulvera smaržojoša gultasveļa un divi spilveni. Patīkama pārmaiņa.

Es gaidīju, ka Dominiks rīta agrumā iebrāzīsies istabā un paziņos par kārtējo braucienu, taču tas nenotika. Ik pēc stundas manas acis atvērās, uzlūkoja pulksteni un atkal aizvērās. Ne piecos, ne sešos, ne septiņos rītā vīrietis neparādijās un galu galā es vairs nebiju spējīga uz miegu. Kādu brītiņu vienkārši vāļājusies, es iegāju dušā, uzvilku jaunas drēbes, nesteidzīgi paēdu brokastis un riskēju iziet no mājas. Man nav ne jausmas kur ir Dominiks, bet nedomāju, ka viņam būs iebildumu par pāris soļiem ārpus teritorijas... Jā, labi, visai iespējams, viņš mani nogalinās tikko par to uzzinās, bet mēģināts nav zaudēts.

Šī iemesla dēļ es apeju ap mūsu omulīgo mājiņu un ieeju aiz tās esošajā mežā. Mašīnas navigatorā es redzēju, ka burtiski pāris soļu attālumā ir neliels ezers. Nu jau mēs pametuši Vidusjūras valstu teritorijas un novembrī ūdens ir visai auksts, taču man pietiks kaut vai ar atrašanos tam blakus. Šķiet, ir pagājuši simtiem gadu kopš pēdējās reizes, kad varēju mierīgi pasēdēt un apdomāt visu notiekošo.

Tik tiešām, pēc pāris minūtēm brišanas cauri mežam es nonāku pie maza ezeriņa. Uzpūšot vēsajam vējam, tā virsma apklājas maziem vilnīšiem un koku galotņu atspulgs ūdens spogulī kļūst izplūdis. Kā jau biju domājusi, skats ir skaists. Koki jau labu laiku ir mainījuši savu krāsu gammu un skatienam paveras vien zelta un ābolu sarkanas lapas.

Pēkšņi es sadzirdu uguns sprakšķoņu un pagriežos tieši laikā, lai ieraudzītu sev sejā lidojošu uguns lodi. Man nav laika noreaģēt, tā ir tik tuvu, ka...

Uguns apstājas milimetrā no manas sejas un izzūd kā nebijusi. Es saraustīti ievelku tik ļoti trūkstošo gaisu. Kas tas bija!?

- Ja es būtu uzbrucējs, tev šobrīd būtu nepieciešama plastiskā ķirurga pakalpojumi. – Dominika balss netālu nosaka. Paveroties turp, es ieraugu arī pašu runātāju. Viņš ir apsēdies uz koka celma, mugurā ir plēsti džinsi, krekls un ādas jaka. Mati ir sataisīti nevērīgā copē, dažām šķipsnām izraujoties un krītot puslokā gar seju.

- Ko tu te dari? – Nosaku, nolemdama neko neminēt par uguns lodi pie savas sejas. Tas taču ir Dominiks, kāda jēga viņam aizrādīt, ja viņš tik un tā vienmēr darīs to, ko uzskata par pareizu? Viņš taču mani gatavo "pieaugušo" dzīvei.

- Gribēju pabūt viens. – Vīrietis nosaka, veltot man zīmīgu skatienu. Jebkurš normāls cilvēku būtu devies prom, bet ne es. Tieši pretēji – es iekārtojos uz vēl viena celma un pievēršu skatienu ūdenim. Sirds ir paspējusi nomierināties kopš uguns uzbrukuma un mani jau atkal apņem patīkams miers. Kaut mēs varētu palikt šeit uz mūžu... Pat tagad, kad mūsu kontakts ar Dominiku ir minimāls, es nespēju ignorēt sevī esošās sajūtas. Es jūtos labi. Varētu pat teikt, ka ko tādu pieredzu pirmo reizi dzīvē. Bērnībā... jā, ko līdzīgu es jutu ar vecākiem – viņi dzīvoja visai saticīgi, es biju mīlēts bērns un nevarētu sūdzēties, taču tas ir kas cits. Pēc viņu šķiršanās es ātri noguru no cilvēkiem, pat no domas, ka man nāktos pavadīt ar kādu 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, es nojūgtos. Un te nu es esmu...