81

561 70 13
                                    

Man bija citi plāni. Goda vārds, es biju pārliecināta, ka aizmigšu un beidzot atpūtīšos no dienā piedzīvotā. Diemžēl, manam prātam bija citi plāni.

Tas nespēja nomierināties, tas pārdomāja ik katru sekundi, ik katru dzirdēto vārdu un redzēto lapiņu. Es simtiem reižu atgriezos tajā mazajā meža mājiņā, tur valdošās rudens dvesmas un... Dominika. Pirksti ne uz brīdi neatstāj vīrieša uzdāvināto rotu, tie reizi no reizes slīd pār mazo metāla saulīti, cenšoties atgriezt atmiņā visas detaļas. Lai cik ļoti es nemānītu sevi, es turpinu sevi pieķert pie domas, ka es...ilgojos. Jauki, tagad es izklausos tāpat kā Rebeka ar savām mīlas drāmām. Kādreiz es maldīgi uzskatīju, ka tas apies mani ar milzīgu loku. Es tik tiešām domāju, ka manas attiecības būs vienkāršas – es atradīšu savu vīru studiju gados, mēs abi kļūsim par ārstiem, katru dienu cītīgi strādāsim, atgriezīsimies mājās, pagatavosim vakariņas un visu vakaru pavadīsim skatoties filmas un pļāpājot. Tagad tas liekas smieklīgi. Talij, tā tas nedarbojas. Tu esi mags ar lielāko maģisko rezervi pasaulē, gandrīz visi vēlas tevi nogalināt un tava lielā mīla pārdeva tevi kaut kādiem svešiniekiem. Jā, tas jau izklausās realistiskāk.

Ko Dominiks tagad dara? Atpūšas uz kādas salas, dzerot kokteili un koķetējot ar visām tuvumā esošajām meitenēm? No tādas domas es pat klusi iesmejos. Pat ja par to maksātu, mags to nedarītu. Domāju, viņš joprojām bēguļo. Man nav bijusi iespēja pārbaudīt magu mājaslapu, tādēļ ir grūti pateikt vai citi klani ir informēti par manu jauno atrašanās vietu, bet jebkurā gadījumā neviens neatstātu Dominiku brīvi staigājam apkārt. Varbūt tagad viņš cīnās ar kārtējo klanu, visiem spēkiem cenšoties nenomirt. Varbūt šobrīd viņš atrodas nāves briesmās...

Es aizveru acis, lai pēc brīža atkal tās atvērtu. Nē, es negribu pat apsvērt iespēju, ka mags ir miris. Viņš, protams, ir baigais maita, bet nāve... nē, to es nevēlos.

Vai viņš nožēlo izdarīto? Vai viņš vēl domā par mani, atceras starp nemitīgajām kaujām? Ko viņš domā? Vai mags joprojām ir drošs, ka rīkojās pareizi, atsūtot mani šurp? Paša acīs Dominiks joprojām ir varonis?

Es skaidri atceros mūsu pēdējo sarunu. Es atceros sāpes viņa acīs, sāpes viņa balsī. Viņš nosauca mani par Taliju. Pirmo reizi.

Lai cik sāpīgi tas nebūtu... dažkārt es saprotu viņu vadošos motīvus. Mags gribēja mani aizsargāt. Mana drošība bija novērtēta augstāk par laimi. Ja es būtu Dominiks – vai es izdarītu to pašu?

No šīs domas man sagriežas galva, un es atkal sakustos zem savas segas. Matracis vēl nesen likās visai ērts, tagad man patstāvīgi kaut kas duras sānos, kaut kas ir pārāk auksts vai tieši otrādi – pārāk silts. Es nespēju atrast piemērotu pozu. Nav jau tā, ka tas ko līdzētu. Trakojošās domas neļaus gulēt vēl krietnu brīdi.

Es jūtos neiedomājami vientuļi. Es, cilvēks, kurš kopš visai agra vecuma dzīvoja viens, rūpējās par sevi bez vecāku palīdzības un tika galā ar visām problēmām patstāvīgi, jūtos vientuļi. Stulbais Dominiks mani pieradināja pie sevis, atņēma manu neatkarību.

Sasodīts!

Es klusi novaidos un pietraušos sēdus, matiem krītot priekšā acīm. Basās pēdas nolaižas uz nakts laikā jau mazliet atdzisušās koka grīdas. Aiz loga jau valda tumsa, vienīgie gaismas avoti ir vien mazas laternas. Pilsēta liekas teju izmirusi, ja to salīdzināt ar dienā pieredzēto. Visām filmām ir taisnība – brazīliešos tik tiešām mīt nemiera gars, kurš liek visiem iedzīvotājiem patstāvīgi dejot, dziedāt, strīdēties un spēlēt futbolu. Ja neskaita dziedāšanu, nekas no tā mani nepieasaista. Vienīgais cilvēks, ar kuru man patīk strīdēties, ir Dominiks.

Es sapurinu galvu, aizgaiņājot uzstājīgo attēlu no savas galvas, un pieceļos kājās. Tā pati sieviete, kura te bija, kad pamodos, vēlāk man atnesa primitīvu apģērba komplektu un laiviņveida kurpes. Pēc viņas vārdiem, te netālu ir veikals, kurā varu paņemt visu, ko vēlos. Es gan šaubos, ka cilvēki priecāsies par pircēju tik vēlā nakts stundā.

Es uzvelku parastās auduma bikses un kreklu, vienlaicīgi nopriecādamās par to melno krāsu. Tumsā mani būs grūtāk saskatīt. Lai nesajauktu apģērba puses, es izveidoju sīciņu uguns lodīti. Jā, manas spējas sāk atgriezties. Tām nemaz nebija citas izvēles – es pavadīju lielāko dienas daļu cenšoties tās izdabūt laukā no sevis. Piepūle, kāda man ir jāpieliek, lai izveidotu tik sīciņu liesmiņu, ir nepieklājīgi liela, taču tas ir labāk nekā nekas.

Pēc neilga laiciņa es jau esmu gatava. Būtu krietni vieglāk, ja mani apgādātu ar lukturīti, bet tāda prasība izraisītu papildus jautājumus, uz kuriem es nevēlos atbildēt. Šī iemesla dēļ es lieku uguns niecīgajai liesmiņai lidot gar pašu zemi, lai es nejauši neuzskrietu kaut kam virsū. Man nav vēlmes iekrist strūklakā tāpat kā Logans.

Es pavadīju uz mājas jumta gandrīz visu atlikušo dienu un vienā brīdī manīju pilsētai tuvojošos mašīnu. Priekšā esošās celtnes neļāva man saskatīt precīzu vārtu atrašanās vietu, bet es zinu aptuvenu virzienu. Ar to vajadzētu būt pietiekami.

Ja jau miegs ir nolēmis mani ignorēt, es vismaz varu izmantot šīs stundas lietderīgi – uzzināt cik nopietna ir aizsardzības sistēma un cik lielas pūles būs jāpieliek, lai kādu dienu pazustu tālēs zilajās.

Es bradāju pa tumsas apņemtajām ieliņām šķietamu mūžību, lai arī realitātē tās varētu būt vien pāris minūtes. Pāris reizes man "paveicās" uzdurties uz cilvēkiem, kas kaut kāda velna pēc neguļ trijos pa nakti, bet veiksmīgi izvairījos no viņiem. Vienīgais, kas mani redzēja, bija bradājošs kaķis, kurš sāpīgi atgādināja par Halku. Neesmu redzējusi to skaistuli jau mēnešiem ilgi. Viņš droši vien ir krietni paaudzies...

Vārti paveras manam skatienam tieši laikā, lai es nesāktu raudāt par zaudēto kaķi. Tik tiešām, es atradu īsto vietu! Akmens norobežojums vienā vietā aptrūkstas. Abās pusēs ir divas augstākas kolonnas, bet vidū... nekā. Es biju gaidījusi vismaz divus metrus biezas, lodes necaurlaidošas durvis, bet tā vietā ieraugu vien tukšumu. Vai Salvadori tik tiešām uzticēja ieejas sargāšanu vien diviem magiem, kas skaļi sarunājas, stāvot otrpus teritorijas? Es pat papūlos, lai pārietu uz maga redzi. Sargātāju auras ir viduvējas, nekādu dižo spēkavīru tur nav. Kā var uzticēt vesela klana likteni diviem magiem? Mans prāts gluži vienkārši atsakās pieņemt tādu iespējamību.

Es palieku savā drošajā slēptuvē aiz tuvākās ēkas stūra, bet lieku ugunij doties mazliet tuvāk. Varbūt tumsa traucē saskatīt kādas lamatas vai ko līdzīgu...

Nekā. Uguns lidinās tik tuvu, cik tas ir pieļaujams, lai sargi to neievērotu, taču es tik un tā neko neredzu.

- Ko tad mēs te darām? – Man aiz muguras ierunājas skaļa balss, liekot palēkties teju metru gaisā un sirdij apmest trīskāršo salto. – Ļauj es tev palīdzēšu

Nav labi.

SVEŠS MANTOJUMSDonde viven las historias. Descúbrelo ahora