SVEŠS MANTOJUMS

33

Mani pamodina neierasti liela svelme. Miegainā apziņa lēniem solīšiem sāk atgriezties reālajā pasaulē, atstājot sapņu valstību aiz muguras. Pakāpeniski visas piecas maņas aktivizējas, ļaujot man saklausīt putnu skaļo dziedāšanu aiz loga un sajust patīkamu smaržu. Veļaspulvera aromāts mijās ar kaut ko, kam nemaz nav nosaukuma... Man tā atgādina siltumu. Siltuma smarža, jā. Siltums, kas mijās ar tik tikko izšķiramu zaļās tējas smārdu.

Līdz ar ķermeņa atmošanos mani sasniedz arī nervu impulsu sūtītās ziņas. Mana piere, roka, plecs un neliela daļa kakla sūta man ziņojumus par to, ka esmu pieskārusies kaut kam pārkārsušam. Joprojām pusmiegā es paveru plakstiņus, lai aplūkotu temperaturas svārstību iemeslu un...

Bļāviens!

Kopš pašas bērnības man ir paradums miegā kaut ko cieši apņemt. Kādreiz tie bija rotaļu lācīši, tad spilveni un tagad pa rokai patrāpījās cilvēks, kura apskaušana manā prātā ir pielīdzināma ar šausmu filmu. Dominiks! Esmu sarāvusies embrija pozā, galvu piespiedusi vīrieša krūtīm, bet brīvā roka ir uzgūlusies viņa sāniem, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Uzreiz kļūst skaidrs, ka miegā mans pašsaglabāšanās instinkts nedarbojas.

Pirmā doma :"BĒGT". Otrā doma :"NEPAMODINĀT DOMINIKU". Trešā doma :"BĒGT, NEPAMODINOT DOMINIKU!"

No sirds cerēdama, ka vīrietim ir ciešs miegs, es uzmanīgi atvelku roku tālāk, tad tikpat uzmanīgi pabīdu visu ķermeni. Paralēli šai sarežģītajai operācijai, man nākas ignorēt pašas dumjās domas, kuras īpaši aizrautīgi salīdzina mani ar bruņurupuci Nindzju. Neatraudama acis no guļošā Dominika, es piesardzīgi bīdos aizvien tālāk un tālāk. Pirms miega es biju centusies piekukuļot savu skolotāju ar divām segām un spilveniem, taču viņš nelaikā ieslēdza savu spītību un kategoriski atteicās gulēt uz grīdas. Pats vainīgs!

Plauksta kārtējo reizi pasniedzas tālāk, lai atrastu nākamo atbalsta punktu, bet uzduras vien uz tukša gaisa. Sasodīts! Es biju no tiesas pārliecināta, ka gultas mala ir tālāk.

Taču process ir sācies, un es vairs nespēju to apstādināt. Esmu jau paspējusi pārnest svaru uz ķermeņa augšdaļu, kas man maksā ļoti neveiklu kritienu.

Es paspēju vien tik daudz, lai ar vienu roku mīkstinātu piezemēšanos, tādējādi paglābjot jau tāpat cietušās un sāpošās ribas. Tā nu es attopos ar kājām uz gultas, bet korpusu uz zemes. Pati grācija, ko lai vēl saka?

Nolamājusi pati sevi, es novelku arī kājas uz grīdas. Par brīnumu, tamlīdzīga neveiklība neradīja skaņas triecienu un Dominiks turpina gulēt tikpat netraucēti kā iepriekš.

Es uzmetu skatienu pulkstenim. Četri no rīta. Es gulēju... 16 stundas?! Acīmredzot es novērtēju savu nogurumu krietni zemāk nekā tas bija patiesībā. Toties tagad esmu droša, ka vairs neaizmigšu. Miegs man nenāks vēl krietnu laiku.

Basajām pēdām plakšķot pret vēso flīžu grīdu, es piesoļoju pie loga un nopētu pilsētu, kura, atšķirībā no manis, joprojām guļ. Vien laternu vientuļās gaismas izgaismo saules apskādētās ielas. Viena no tām ir tik tuvu mājai, ka nav pat īpašas nepieciešamības pēc papildus gaismekļiem.

Neskatoties uz to, es izklaidīgu paceļu savu plaukstu. Es biju redzējusi kā rudmatis radīja uguns lodes savu pirkstu galos. Lai arī tas nenesa īpašu prieku Dominikam, man uguns likās iespaidīga. Es pati esmu spējīga aizdedzināt vien priekšmetus, kaut ko, kam ir materiāls degšanai. Pirkstu gali? Tos gan es vēlētos saglabāt.

Pašas zinātkāre tomēr uzvar cīņā ar piesardzību. Es paceļu rādītājpirkstu gaisā un mērķtiecīgi to nopētu, ignorējot domas par to, cik muļķīgi šobrīd izskatos. Galvenais ir atcerēties divas lietas :