75

377 71 15
                                    

Tikko mūsu ķermeņi maina savu atrašanās vietu, turētājs beidzot atsvabina savas rokas. Tā kā vien īsu mirkli iepriekš es biju no visa spara rāvusies prom, es paspēju spert vien pāris ļodzīgus soļus, pirms pašas šķietami no vates viedotie ceļgali un gravitācija iepazīstina mani ar māti Zemi tuvāk. Es nokrītu četrrāpus, smagi elšot. Viss ķermenis trīc, darot pat parastu noturēšanos tādā pozīcijā teju neiespējamu. Rodas iespaids, ka es tieku rauta uz visām pusēm, it kā es būtu soļa attālumā no sprādziena.

Bet man ir vienalga. Man ir tik ļoti vienalga. Es atmetu iepriekšējos mēnešos piekopto pozīciju, es vairs neturu emocijas sevī, es vairs netaisos tēlot, ka viss notiekošais nav nekas neparasts. Manos paredzējumos ietilpa viss – es pieļāvu iespēju, ka kādā no reizēm ieradīsies Salvadori, es pieļāvu, ka kādā no reizēm es varu zaudēt dzīvību, es pieļāvu, ka neizdzīvošu līdz savai pilnīgadībai. Tas viss bija manā sarakstā. Viss, izņemot vistuvākā cilvēka nodevību.

No manis izlaužas kaut kas starp kliedzienu, elsām un raudām. Asaras dedzina seju, atņem man jebkādu sapratni par savu atrašanās vietu. Jau atkal – man ir vienalga. Es jūtu kā šīs emocijas aizvien aug un aug, veidojot manī mežonīgu cunami. Ir vien laika jautājums, kad tas izrausies uz āru, un šoreiz es nespēju atbrīvoties no domas, ka vēlos kļūt par daļu no sprādziena. Gribu apslāpēt tās milzīgās sāpes, kuras sevī jūtu, kuras rauj mani uz visām pusēm.

Kaut kur netālu skan slāpēta murdoņa, es vien pusapzināti saprotu, ka apkārt ir cilvēki. Soļi, satraukta sačukstēšanās. Papēžu klaboņa, stingra, varena sievietes balss. – Teleportējiet viņu uz Gabriela kalnu.

Kādas rokas jau atkal mani satver aiz vidukļa. Es vāri cenšos parauties prom, tikt brīvībā, taču nespēju. Ausīs skan klusuma griezīgā zvanīšana, no iepriekš izjustā vēsuma nekas nav palicis – mans ķermenis deg elles liesmās. Ja es būtu balons, šis būtu īstais brīdis sprādzienam.

Ar kādu attālu prāta nostūri es noprotu, ka mani ir aizteleportējuši kaut kur citur. Es jūtu, ka rokas ap manu vidukli pazūd, un es palieku viena gulēt nekurienes vidū. Šī būtu ideāla iespēja aizbēgt, ja vien es...

Ja vien no manis ar apdullinošu blīkšķi neizrautos maģijas kvantumi. To nevar salīdzināt ar Libānā notikušo – sprādziens ir krietni spēcīgāks, es to spēju pateikt pat nepaceļot skatienu. Es to jūtu. Es jūtu kā izmisuma dzīta es ļauju no sevis iziet visai maģijai, es ļauju tai izrauties brīvībā, nolīdzinot visu apkārtni līdz ar zemi. Man ir vienalga. Es gribu vienu – pazust.

Un man tas izdodas. Apkārt skanot apdullinošiem trokšņiem, ceļoties milzīgiem putekļu mākoņiem, es sasveros sānis un vienkārši ieslīgstu necaurduramā miegā.

SVEŠS MANTOJUMSWhere stories live. Discover now