SVEŠS MANTOJUMS

119

 Teikšu godīgi,tas bija sāpīgi. Kā vēlāk Dominiks paskaidroja, mans ķermenis visai ātri sāka pierast pie cilvēcīgā stāvokļa, tas jau samierinājās ar to, kad es atkal atgriezu maģiju savās dzīslās. Man ir bail pat domāt, kas būtu, ja es nolemtu atgūt spējas vēl pēc pāris dienām. Daniels visiem spēkiem centās būt maigs un padarīt procesu pēc iespējas bezsāpīgāku. Caurspīdīgais nazītis iegrieza manu ādu vien tik dziļi, cik tas nepieciešams (pats sevi Daniels nežēloja, tikko asmens iedūrās miesā no tās sāka plūst asinis pieklājīgos daudzumos), viņš nesteidzināja procesu, bet gan ļāva maģijai plūst mierīgi. Varbūt var šķist, ka tā ir vēl sliktāk, mocības ilgst ilgāku laiku, bet tā nav. Līdz ar plūsmas ātruma mazināšanos arī sāpes bija vieglāk panesamas. Kad process beidzās, pārgurusi biju ne tikai es, bet gan arī Daniels. Puisis ar grūtībām fokusēja skatienu, bet atteicās no jebkādas palīdzības, pat vairāk – viņš izdziedināja manu plaukstu. Par sevi pašu gan viņš aizmirsa un pēc kāda laika Dominiks tomēr nenoturējās un izdarīja to pats, vēl piebilstot, ka Daniels ir sadistisks idiots. Puisis neko neteica pretī.

Kā jau to varēja paredzēt, pēc kā tāda neviens, izņemot Rebeku un Loganu, nebija noskaņoti sarunām, bet viņi divi runā dažādās valodās. Tā nu pēc 10 minūtēm klusuma Dominiks pavēlēja abiem puišiem iet uz mājām. Loganam tika stingrs skatiens un pavēle nolikt Danielu gulēt. Nezinu kādēļ, bet manam magam krietni vairāk patīk Daniels, ne Logans. Šķiet, viņš pat speciāli izvairās no jebkāda kontakta ar puisi.

Abiem viesiem aizejot, vīrietis pievērsās man. Bez jebkādas vārda runas viņš paņēma savās rokās manu pārgurušo ķermeni, aiznesa to uz istabu, ignorējot Rebekas saucienus nopakaļ, un noguldīja gultā.

Pirms tam viņš vēl centās novilkt manu virsjaku, kam es tūliņ sāku pretoties, uz īsu brīdi tik tiešām nodomājot, ka viņš pa šiem mēnešiem ir kļuvis par izvirtuli. Protams, no manas pretošanās nebija nekādas jēgas un pēc īsa laiciņa viņš jau bija novilcis manu virsjaku un kurpes. Pēc tā viņš gādīgi noguldīja manu ķermeni uz gultas. Tikko galva pieskārās spilvenam, ignorēt miegu kļuva simtreiz grūtāk, plakstiņi sekundes laikā kļuva simtreiz smagāki. Man pietika vien tik daudz spēku, lai sasauktu Dominiku, kurš jau taisījās iet prom, un palūgt, lai viņš to nedara. Visu šo laiku Salvadoru klanā mani mocīja bezmiegs, un tagad, beidzot, es jūtu, ka spēšu izgulēties. Spilvens, kuru man tik ļoti patīk apskaut, ir atgriezies. Man par pārsteigumu, viņš piekrīt. Jau pusmiegā es jūtu kā viņš noguļas man blakus šaurajā gultā un man acumirklī kļūst vieglāk. Es aizmiegu.

***

Es pamostos jau ap launaglaiku. Man nav ne jausmas kā, bet es nogulēju gandrīz diennakti. Labā ziņa – es vairs nejūtos kā balons, kurš ir pārpildīts ar ūdeni un jebkurā mirklī var uzsprāgt. Maģija ir "uzsūkusies" manā ķermenī un vairs nesatrauc mani. Pieceļoties un noejot uz pirmo stāvu es saprotu, ka ne Dominika, ne Rebekas te nav. Variants, ka viņi kaut kur aizgāja kopā, uzreiz tiek atmests – Dominiks nespēj paciest pat mani, Rebeka viņam noteikti nav pa spēkiem. Tātad viņi abi ir devušies savās darīšanās, kas jau atkal šķiet neloģiski. Rebeka šeit pazīst vien Loganu un Danielu, taču es nekad nebiju manījusi no viņas puses īpašu pieķeršanos viņiem abiem. Meitenei pret viņiem nekādu pretenziju nebija, tas arī viss. Dominiks šeit ir ļoti īsu laiku un puse klana (pat vairāk) labprāt viņu nogalinātu par Gabriela slepkavību. Kur viņš varēja paspēt gūt draugus? Par ko viņš runāja vakardienas sapulcē? Viņš nebija bildis ne vārda par to.

Ātri apēdusi improvizētas brokastis banāna un kafijas izskatā, es dodos uz treniņu. No rīta es jau nokavēju fizisko daļu, būtu vēlams ierasties vismaz uz maģisko. Ņemot vērā, ka tur es esmu vienīgā, manu prombūtni noteikti ievēros.

Es beidzot sasniedzu ēku piecas minūtes vēlāk par noteikto laiku, taču īpaši nepārdzīvoju – Enzo ir radis pie maniem kavējumiem.

- Labrīt. – Izdvešu abiem treneriem, kuri stāv pie vienas no sienām un klusē. Divi acu pāri pievēršas man, taču ne viens, ne otrs neko neatbild. Acīmredzot Dominika ierašanās kaut ko ir mainījusi, tagad viņi nemaz nerunās.

- Labrīt. – Es tomēr sadzirdu atbildi, taču tā nāk no pilnīgi citas puses. Apmetusies otrādi es ieraugu nevienu citu kā Dominiku. Vīrietis sēž uz palodzes pelēkās treniņbiksēs un melnā kreklā. Mati ir sataisīti copē, bet bārda, kura vēl vakar rotāja viņa seju, tagad ir zudusi.

- Ko tu te aizmirsi? – Pārsteigti jautāju, pilnīgi ignorējot pārējos telpā esošos.

- Man teica, ka tu lēni mācies. – Viņš paskaidro, uzvilkdams ierasto masku. Tagad viņš ir skolotājs, sagaidīt kaut smaidu no tāda cilvēka ir teju neiespējami. Jau tagad es zinu, ka labi tas viss nebeigsies. – Es zinu kā tevi motivēt.

Es klusēju, mēmi vērojot viņu. Ne jau atkal. Šajā īsajā brīdī es sāku šaubīties vai Dominika klātbūtne šajā klanā ir laba lieta. Es gribu dzīvot.

- Nu, vismaz te nav kaktusu, vai ne? – Klusi nomurminu un nopūšos.