SVEŠS MANTOJUMS

128

Mani pamodina pieskāriens.

Es lēni atveru acis, vakardienas skrējiena sekām acumirklī pāršalcot mani. Muskuļi liekas beigti. Nē, ja tie būtu beigti, es neko nejustu. Vairāk šķiet,ka tos visu nakti ir spīdzinājuši. Cauri pievērtajiem aizkariem gultā spraucas saules stari.

Pat par spīti muskuļu sāpēm miegā es pamanījos cieši piespiesties Dominika ķermenim. Tieši viņš bija manas mošanās iemesls. Vīrieša mati skaistās lokās krīt uz spilvena, bet zeltainās acis vēro mani ar mierīgu, mīlestības pilnu skatienu. Neviļus man uz sejas parādās smaids. Vīrieša siltie pirksti maigi slīd pār manu zodu.

- Labrīt. – Nočukstu, balsij esot visai čerkstoša no vakardienas treniņa. Toreiz es elsoju kā vēl nekad iepriekš. Es biju gatava nogalināt Dominiku, bet tagad es gribu vien turpināt gulēt un baidos strauji kustēties, it kā tas spētu izraut mūs no šī stāvokļa. Es negribu, lai mags atkal dodas uz pārrunām pilī.

- Labrīt, miega mice. – Viņš par atbildi izdveš un vieglītēm pasmaida. – Tu miegā runāji.

Es saspringti iekožu lūpā. Arī bērnībā es visai bieži pļāpāju pati ar sevi miegā (kāpēc gan neparunāt ar gudru cilvēku, vai ne?), taču pēdējos gados šis paradums pazuda. Vismaz es tā domāju.

- Ko labu teicu?

Dominika pirksti aizslīd pie mana kakla un ar nesteidzīgām kustībām noslīd lejā uz kaklu, tad roku, liekot man viegli notrīcēt. – Tu rājies uz mani.

Man izsprūk smiekliņš. Rājos? Jā, tas izklausās pēc manis.

- Tātad biji pelnījis. – Paziņoju, it kā tā būtu pašsaprotama lieta.

Dominiks negaidīti pieliecas tuvāk un maigi mani noskūpsta, ielikdams skūpstā tik daudz emociju, ka tas mani pilnībā izsit no līdzsvara. Neskatoties uz to, es visai ātri aizmirstu viņa uzvedības dīvainību un vienkārši atbildu skūpstam, pirkstiem ieslīdot viņa matos. Labu brīdi ne viens, ne otrs neuzdrošinās pārraut šo mirkli, neviens no mums to nevēlas. Ķermeni piepilda patīkams siltums un labākā sajūta pasaulē – es neesmu viena, par mani rūpējas un esmu mīlēta.

Pirmais to izdara Dominiks. Vīrietis atbalsta savu pieri pret manu un pasmaida. Es nezinu, kas ir mainījies, bet šorīt viņš ir neiedomājami laimīgs, viņš izskatās pilnīgi pretējs tam, ko redzu ikdienā, un man tas patīk.

- Paguli vēl, treniņš vien pēc pāris stundām. Man tagad jāiet.

Pēc šiem vārdiem viņš pieceļas kājās. Tagad manam skatienam paveras mākslas darba cienīga glezna – Dominiks ir bez krekla, saule spīd uz viņa iedegušās ādas un trenētā auguma, bet brūnos matus apņem zelta aura.

- Kāpēc man šķiet, ka tu tagad neiesi uz pili? – Jautāju, atspiežot galvu pret plaukstu, nu jau atrodoties kaut kur starp guļus un sēdus stāvokli. Dominika uzvedība ir aizdomīga. Viņš nekad nav jauks, bet šodien pēkšņi tāds kļuva. Neko labu tas nesola.

- Kāpēc tā domā? – Viņš jautā, strauji uzvilkdams kreklu. Man uzreiz kļūst vieglāk domāt.

- Nav pieklājīgi atbildēt uz jautājumu ar jautājumu. – Atgādinu, joprojām gaidot atbildi. Mēs vēl neesam precējušies, bet šo 33 gadus veco večuku es pazīstu līdz vīlēm.

- Jā, man šodien ir misija. – Viņš tomēr sniedz atbildi. Ne gluži to, kuru cerēju dzirdēt. Misija? Kāda misija var šādā laikā būt? Sirdī iezogas bailes.

- Kāda?

Dominiks sakniebj lūpas, nomainot pidžambikses uz džinsiem.

- Nav iemesla satraukties, viss būs labākajā kārtībā. – Viņš nevērīgi atcērt, bet es tik vienkārši to neatstāju. Jo vairāk viņš izvairās no atbildes, jo saspringtāka es kļūstu. Nespēdama vairs atrasties gultā, es pieceļos kājās un piesoļoju pie vīrieša. Muskuļi pirmajā brīdī, šķiet, ir gatavi mani nomest uz zemes un atstāt tur mētājamies.

- Kāda misija? – Es vēlreiz atkārtoju, šoreiz balsij esot krietni stingrākai.

- Vajag uzzināt par Teitu klana plāniem, es esmu vienīgais, kas to var izdarīt. – Viņš izdveš, mierinoši uzlikdams savas rokas uz maniem pleciem. – Nesatraucies, mēs nevienam nerādīsimies acīs. Izlasīšu domas un mēs pazudīsim tikpat ātri kā ieradāmies.

Tāds ir viņa mierinājums? Tas nestrādā!

- Tie taču ir Teiti! – Saspringti izdvešu, balsij viegli drebot. – Viņi tevi var ievērot! Kas tad būs!?

- Ja tu domā, ka ar mani var tik viegli tikt galā, tad tu ļoti maldies. – Dominiks nosaka, skatīdamies man tieši acīs. – Pēc divām stundām es jau būšu atpakaļ. Nav iemesla te rāties, tu jau naktī ar to labi tiki galā.

Idiots!

Kāpēc misijā dodas viņš, bet satraucos es? Es zinu, ka tas ir pagalam muļķīgi. Dominiks ir... Dominiks. Viņu pat ļoti gribot nenovākt. Viņš ir spēc īgs un gudrs, tas ir ideāls salikums.

- Nestreso, drīz būšu atpakaļ. – Mags izdveš, maigi noskūpsta mani, pasmaida, ieskatoties man acīs ar mierinošu izteiksmi, un pazūd aiz durvīm.

Es nevaru tikt vaļā no domas, ka viņa šīrīta uzvedība ir saistīta ar misiju. Ja nu viņš pats netic, ka atgriezīsies?

Optimistiskā prāta puse tūdaļ iebilst. Viņš šodien dosies uz vietu, kur nav bijis 17 gadus, protams, ka tas ir saspringti, un pirms tam viņš vēlas pavadīt pēc iespējas vairāk laika ar sev svarīgajiem cilvēkiem...

Abas puses saķeras cīņā, un es vienkārši nokrītu gultā.

Šīs būs divas ellīgi smagas stundas.