SVEŠS MANTOJUMS

112

Līdz pat brīdim, kad kameras durvis atveras un saule sāk aust pār Salvadoru pilsētu, es neaizveru ne aci. Es reizi no reizes iedomājos manu tikšanos ar Džonatanu un reizi no reizes sevi tādējādi nobiedēju. Es nebaidos no viņa, nē, taču... viņš uzden neizprotamu zosādu. Atrodoties vīrietim blakus man vienmēr šķiet, ka esmu mazs, muļķīgs bērns, kurš neko nesaprot, un tādēļ pieaugušie turpina viņu izsmiet. Vien domājot par to, uz ādas parādās zosāda.

Kad kamerā ienāk man svešs vīrietis formas tērpā un viņam pa pēdām sekojoša Mariana, es jūtu vieglus panikas pavedienus iezogamies apziņā. Te nu tā stundiņa ir situsi. Anglijā jau ir diena, diena pirms manas dzimšanas dienas.

Es pietraušos kājās un ar šķietamu bezemocionalitāti uzlūkoju Marianu. Esmu nogurusi dusmoties, taču joprojām pamanos sajust tumšās emocijas iezogamies manā apziņā katru reizi, kad viņu redzu.

- Teiti jau jūs gaida. Mans palīgs aizteleportēs tevi turp un pārliecināsies, ka viss noiet gludi. – Mariana pavēsta, bet es viegli nosmīnu. Pārliecināsies, ka viss noies gludi? Tas nu noteikti neietilpst manos plānos.

Es spēru pāris soļus uz priekšu, apstādamās pretī tik ļoti nīstajai personai. Par spīti bailēm es spēju izdabūt no sevis pašpārliecinātu, viegli izaicinošu izteiksmi. Es nu nebūšu tā, kas Marianas priekšā tēlo pārbiedētu trusīti.

- Esmu pārliecināta, ka Teiti novērtēs tavu devumu. – Čukstus izdvešu. – Vari gaidīt drīzu pateicību.

Sieviete tikko manāmi sarauc pieri, bet es demonstratīvi pagriežos pret teleportu un pamāju, lai viņš ķeras pie lietas. Laiks nomainīt vienu neciešamu personu pret citu.

***

Pirmais, ko es sajūtu, ir aukstums. Ledains gaiss apņem ķermeni un tas acumirklī pārklājas ar zosādu, man notrīcot.

Esmu pilī. Acis nopēta milzīgo zāli, augstās, greznās kollonas, ornamentiem klāto grīdu un statujas. Cauri lielajiem arkveida logiem pilī nāk blāva gaisma, tomēr tumšie zāles toņi to gandrīz pilnībā apņem, radot iespaidu, ka ir jau vakars, ne diena. Acīmredzot Teitiem nepatīk gaišas krāsas.

- Te nu mēs atkal tiekamies. – Kāda skanīga balss aiz muguras nosaka, liekot manai sirdsdarbībai acumirklī kļūt vairākas reizes straujākai. Apmetusies otrādi es uz brīdi sastingstu. Džonatans, kurš gan cits tas var būt?

Vīrietis ir ģērbies dārgā, ideāli pieguļošā uzvalkā. Žakete ir garāka par ierasto, padarot viņa jau tāpat garo un kalsno augumu vēl izteiktāku. Mati ir ieveidoti uz vienu pusi un pils krēslā atspīd. Nesteidzīgā, tomēr elegantā solī mags piesoļo pie manis.Vien tagad es ieraugu, ka viņam aiz muguras, zāles galā, uz trepēm ir sastājušies vēl pāris cilvēki, kurus es nespēju atpazīt.

- Laipni lūgta Teitu klanā. – Viņš izdveš, nostādamies soļa attālumā no manis. Puskrēslā allaž gaišās acis izskatās krietni tumšākas un bīstamākas. – Tavās jaunajās mājās.

Es tikko manāmi paceļu lūpu kaktiņu, neuzdrošinādamās pārraut acu kontaktu. – Šaubos gan.

Džonatans klusi iesmejas. – Saprotu, tu nu nebūsi no tām, kas tik vienkārši to pieņems. Neuztraucies, tas ātri mainīsies. Šeit tu jutīsies un burtiski būsi princese.

No šadas domas vien es notrīcu. Vai viņš tik tiešām pilnā nopietnībā uzskata, ka tas notiks? Ka es tik vienkārši ar to samierināšos? Ka es precešos, likšos gultā ar viņu?

- Vai tu domā, ka es tā vienkārši ļaušu tev kāpt tronī, kurš pieder tavam brālim? – Jautāju, dedzinādama viņu ar skatienu. Acīmredzot viņš ir uguns drošs, jo vīrietis neliekas ne zinis par maniem mēģinājumiem spēlēt pašpārliecināto sevis versiju. Pat vairāk, es redzu kā pelēkajās acīs iezogas rotaļīga dzirksts, it kā mana uzvedība būtu vien spēlīte, kuru viņš ir noskaņots uzvarēt.