121

460 71 19
                                    

- Viss, es atzīstu, esmu beigta, ļauj mironim pagulēt. – Nokliedzos, padevīgi noguļoties uz zemes sporta zāles vidū. Par daudz. Dominiks acīmredzot uzskata mani par supervaroni, cita izskaidrojuma tamlīdzīgai uzvedībai nav. Kurš normāls cilvēks 30 minūtes no vietas liks cīnīties par dzīvību? Viņš, šķiet, to bija nosaucis par sparingu, es to saucu par "bada spēlēm" – tu dzīvo ar vienu mērķi – nenomirt. Man pat nebija iespējas atbildēt uz uzbrukumiem, es tikai aizsargājos. Dominiks, būdams Dominiks, izgudroja veselu čupu ar ģeniāliem trikiem, kuri padarīja manu nāvi vēl mokošāku. Vienu brīdi es biju droša, ka varu saņemt kādu traumu tikai no vienas puses, bet otrā manā priekšā veidojās siena, no kuras atleca visa raidītā maģija un lidoja man tieši virsū. Lai arī es vienmēr esmu bijusi aktīvās atpūtas piekritēja, ar šo izrādās par daudz pat man.

- Tev vajag uzlabot fizisko formu, tu ātri nogursti. – Dominiks sausi secina, piesoļodams pie manis. Ja es pēdējās desmit minūtes biju vairāk rāpojusi, nekā staigājusi starp šurp sanestajiem šķēršļiem, tad viņš ne reizi pat nenokrita un neguva ne sīkāko skabargu. Paskatoties un manu stāvokli, tas liekas mazākajā mērā negodīgi. Kāpēc man ir vairāki apdegumi, ķermenis cieš no elektriskā šoka un kāja ir dīvaini stinga, it kā tā būtu veidota no cementa, bet viņš staigā pilnīgi neskarts?

- Ko tu neteiksi, Šerlok!? – Sarkastiski attraucu. Vīrietis vien nosmīn un pastiepj man palīzības roku, ko es negribīgi satveru. Dominiks mani uzrauj kājās ar tādu spēku, ka es teju ietriecos viņā, galva uz brīdi sareibst. Maga roka gulst uz mana vidukļa, liekot apstulbt vēl vairāk. Sejas izteiksme saka, ka viņš ar šo kustību nedomā neko romantisku, taču tajā pašā laikā es zinu, ka viņš nekad neliktu savu roku uz mana vidukļa, ja to nevēlētos. Mags ir mierīgs, ļaujot noprast, ka visu notiekošo uzskata par pilnīgu normu. Vai viņš tādējādi cenšas parādīt, ka esam kas vairāk kā... kas mēs vispār esam? Kolēģi? Draugi?

Cenzdamās neizrādīt savu mulsumu, es viegli nosmīnu un ieskatos viņam acīs. – Šķiet, kādam ir pārāk daudz enerģijas.

Dominiks viegli nosmīn un novāc roku no mana auguma. Dīvaini, taču, tikko tas tiek izdarīts, es vēlos, lai tā atgriežas. Pēkšņi kļūst auksti un jauniegūtās brūces atkal iesāpas.

Kā to sajutis, viņš nopēta manu augumu, skatienam īpaši ilgi uzkavējoties pie gūtajām traumām. Uz īsu brīdi es manu acīs pazibam kādu īsti neizprotamu emociju. Bailes? Satraukums? Nervozitāte? Nav ne jausmas, mags ir nelasāms.

- Tev vajadzētu iemācīties dziedināt. – Viņš nomurmina. – Pamēģini pati.

Pēc tā viņš vienkārši atkāpjas un dodas pie abiem treneriem, atstājot mani pilnīgi apstulbušu. Tik vienkārši? "Pamēģini pati?". Nekādu skaidrojumu, nekā?

Es demonstratīvi nopūšos un apsēžos uz vienas no kastēm, kuras šeit atstiepām, lai attēlotu šķēršļus. Pirmām kārtām es pievēršu savu uzmanību plaukstas virspusei, pa kuru trāpīja uguns lode un tagad āda ir nolobījusies un vietām asiņo.

- Vai viņai ir bijis kas līdzīgs iepriekš? – Dominiks jautā emociju liegtā tonī. Tas acumirklī ir citāds. Arī ar mani viņš ir stingrs un tēlo no sevis baigo akmens sienu, taču es vienmēr spēju sajust kaut ko cauri šai maskai, es jūtu viņa emocijas teju zemapziņas līmenī, esmu iemācījusies tās atšķetināt. Ar treneriem mags mainās tik ļoti, ka es gluži vienkārši neko nejūtu. Zemapziņa nestrādā. Viņš runā ar pārējiem kā ar karavīriem, robotiem.

- Nē, mēs ilgu laiku mācījām kontrolēt gaisa plūsmas, vien nesen mums izdevās gūt zināmu progresu. Tagad tas pats ar elektrību. – Enzo atbild, visiem spēkiem cenzdamies slēpt neapmierinājumu balsī. Man pietiek pašķielēt uz to pusi, lai ievērotu, ka Andrē vien viegli smīn, novērojot šo sarunu.

Brīdi valda klusums, Dominikam lūkojoties uz Enzo. Galu galā viņš viegli nošūpo galvu. – Un ar vārdiem "mums izdevās" tu domā Danielu, kurš atnāca šurp un palīdzēja viņai?

Es knapi valdos, lai nesāktu smieties. Šobrīd mags dara to pašu, ko kādreiz piedzīvoju pati – Enzo galvā iezogas, bet viņš nespēj to mainīt. Kādreiz es dusmojos, bet tagad, kad tas notiek ar Enzo – vareno, neuzvaramo Enzo, man pēkšņi kļūst smieklīgi.

- Nav jēgas bloķēt prātu, tas ir atvērta grāmata. – Dominiks pēc brīža atbild. Acīmredzot treneris bija centies sevi pasargāt. – Bet, ja jums ir nepieciešams treniņš, es varu palīdzēt.

Enzo velta magam slepkavas cienīgu skatienu. Viņš nu nav no tiem, kas ir raduši, ka pret viņiem slauka kājas. Salvadori ciena Enzo.

- Kā jau es minēju, viņa nav mācījusies neko no tā, ko darījāt pēdējo pusstundu. –Enzo atkārto tēraudcietā balsī. Es pilnībā aizmirstu par sevis dziedināšanu, visa uzmanība ir veltīta sarunai.

Dominiks brīdi vēro treneri ar nelasāmu skatienu, tad strauji ievelk elpu un pakāpjas soli tālāk. Viss naidīgums acumirklī kaut kur zūd, vietā stājoties pilnīgi neitrālai attieksmei. – Talijai ir sarežģīts raksturs, ir līdz galam tas jāsaprot, lai vispār iegūtu kādu rezultātu. Pat grūti kaut ko pārmest.

Ko? Dominiks tik viegli padodas? Iepriekš man šķita, ka viņš ir gatavs nolikt Enzo vietā, bet tagad atkal rodas iespaids, ka viņš vēlas saglabāt puslīdz labas attiecības ar treneri. Kopš kuriem laikiem Dominiku tas uztrauc? Laikam jau man nekad nesaprast kā strādā viņa smadzenes.

- Līdz nākamajam treniņam. – Viņš izdveš uz atvadām. Skatiens pievēršas man. Man, kura nav pat sākusi dziedēt brūces. Mags neizskatās diez ko pārsteigts.

- Ejam, mājā jau parādīšu kā to dara. – Viņš izdveš, norādot uz durvīm. – Runājot par fizisko formu, vai tu vari tikt cauri vārtiem?

Es saraucu pieri. Kāds vārtiem sakars ar fizisko formu? Jo ilgāk es kontaktējos ar Dominiku, jo mazāk es kaut ko saprotu.

- Nē, nelaiž. – Atbildu.

Dominiks nopūšas un vēlreiz norāda, lai ceļos un sekoju viņam. – Līdz laikam, kad tas mainīsies, skriesim gar iekšējo žoga malu. Šodien vakarā pirmais skrējiens, esi gatava.

KO!?

Skriešana?

Viņš ir traks?

Es+Skriešana=Nekas labs.

Kas mans mags ir galīgi nojūdzies? Un ko nozīmē "līdz laikam, kad tas mainīsies"? Kā tad es varu to mainīt?

- Tevi vēl ilgi gaidīt?

Es strauji pielecu kājās un steidzīgi sāku klibot viņam nopakaļ. Kas, pie velna, notiek?

- Ko nozīmē "līdz laikam, kad tas mainīsies"? – Uzdodu šo jautājumu skaļi. Mums izejot ārā, durvis skaļi aizcērtas un caur logu es redzu kā Andrē runā ar Enzo.

- Tad jau redzēsim.

Super atbilde, paldies, tas visu izskaidro!

SVEŠS MANTOJUMSWhere stories live. Discover now