132

435 74 12
                                    

Es nikni aizcērtu mājas durvis, liekot Rebekai pārbiedēti pielēkt sēdus savā gultā. Vien tad, kad viņa saprot, ka nācēja esmu es, viņa mani nopēta ar nosodījuma pilnu skatienu un atkal atguļas atpakaļ, pilnīgi mani ignorējot. Es nebrīnos. Es nobloķēju durvis ar maģijas palīdzību, viņa nespēj tikt ārā pie sava Leonardo. Šobrīd es neesmu noskaņota kārtot viņu mīlas dzīvi. Izskatās, ka manis pašas dzīve tūlīt sabruks tūkstoš lauskās.

Dominiks nav atgriezies. Ir jau vēls vakars, saule ir zudusi aiz horizonta, bet pāri pilsētas ieliņām ir pārlaidies vēss nakts gaiss. Tas ir vienīgais, kas mani vēl notur no panikas.

Dusmas gan tas nemazina. Stulbā Mariana! Goda vārds, es jau sen neesmu jutusi tādas dusmas. Kā liecinot par to, visi sīkie priekšmeti manā ceļā viegli trīc – pietiekami, lai saprastu, ka mana iekšējā pasaule jūk un brūk, bet ne tik daudz, lai sabruktu māja.

Es nenoturējos. Izmisuma dzīta es skrēju pie viņas, jo uzskatīju, ka viņa man palīdzēs tikt galā ar pašas satraukumu. Zinu, zinu, dīvaina cilvēka izvēle, bet lieta ir tajā, ka viņai šajā klanā ir liela vara, viņai noteikti ir pieejama visplašākā informācija par Dominiku.

Man bija taisnība, bet no tā vieglāk nekļuva.

Tikko es atnācu pie viņas, es tiku pasūtīta pāris mājas tālāk. Sievietei pat prātā nenāca dalīties ar jebkādu informāciju. Es tiku atšūta ar vārdiem :"Nelien ne savās darīšanās". Es nesaprotu, kāpēc ir tik grūti paskaidrot, ka Dominiks ir mana darīšana? Pat vairāk, es esmu pirmā šajā klanā, kurai būtu jāuzzina informācija par viņu. Krietni pirms tās vecās, iedomīgas...

Ieelpa, izelpa.

Man būtu jāuzzina informācija krietni pirms Marianas. Viņai Dominiks nav nekas, man... līgavainis? Tas joprojām liekas dīvaini.

Ja izrādīsies, ka Teiti ir noķēruši manu līgavaini... Es parūpēšos, lai viss tas klans deg elles liesmās.

Pagaidām man atliek vien nikni maršēt pa istabu, cenšoties izdomāt loģisku visa notiekošā izskaidrojumu. Ir taču jābūt veidam kā uzzināt patiesību...

Es palūkojos ārā pa logu. Enzo mājā vairs nedeg gaismas, viņš guļ. Šis variants atkrīt. Atbildes meklējumos pirksti aizslīd pie kaklarotas uz kakla. Mazliet pārsaluši pirksti apņem mazo metāla saulīti, sākot to virpināt. Ir izeja. Vienmēr ir izeja.

Skatiens apstājas pie gultas.

Varbūt... varbūt izeja ir.

Es pieņemu visdīvaināko lēmumu, kādu vien varēju – es iekrītu gultā un tūlīt pavēlu sevi aizmigt. Miegs. Tas ir atslēga. Tas man rādīs patiesību.

SVEŠS MANTOJUMSWhere stories live. Discover now