SVEŠS MANTOJUMS

96

- Vajadzēja viņam iegāzt pa to mantību un tīties lapās! – Rebeka iekliedzas, tikko esmu pabeigusi klāstīt par savu nonākšanu šurp. Es iesmejos, lai arī draudzene saglabā nāvīgi nopietnu sejas izteiksmi. – Es tev nopietni saku! Dominikam spēriens starp kājām, pārējos aizlidini prom ar maģiju un vācies! Kāda velna pēc tu bremzēji?

Balss ir tik izmisusi, it kā Rebeka skatītos šausmu filmu un varonis jau kuro reizi ietu taisni nāvē. Salīdzinājums gan nav tālu no patiesības. Es tik tiešām varēju kaut ko toreiz izdarīt, tas būtu tikvien loģiski, Dominiks mani tam gatavoja visu šo laiku, bet es vienkārši... biju pārāk pievērsusies emocionālajām sāpēm, lai to izdarītu. Tagad es to nožēloju.

- Nu tad beidzot! –Kāda balss skaļi iekliedzas. Palūkojoties tajā virzienā es ieraugu Loganu un Danielu, kuri acīmredzot bija visu šo laiku sēdējuši uz soliņa blakus mājai. Ja Daniels vien paceļ skatienu, tad Logans jau ir pielēcis kājās un pilnīgi negaidīti ietver mani lāča apskāvienā, pirms tam kaķim ar skaļu ņaudienu izraujoties no manām rokām. Es jūtu tikai vienu – gaisa trūkumu.

- Mēs dzirdējām, ka tu iekūlies nepatikšanās un baidījāmies, ka Mariana tevi atdos nikniem suņiem! – Puisis pārspīlēti izmisušā balsī iesaucas. Es tajā laikā saskatos ar Danielu, kurš vien nosmīn, lēni pieceldamies no soliņa. Vien tagad pār mani nāk atskārsme – tagad viņi ir divi. Rebeka un Logans. Divi hiperaktīvi pusaudži, kuri nobeigs manus un Daniela nervus. Tagad es jau sāku apdomāt vai Leonardo lidināšana bija tā vērta.

Kad Logans mitējas mani žņaugt, es atviegloti ieelpoju un uzlūkoju Rebeku, kura jau netraucēti pēta abus puišus. Es jau paveru muti, lai paziņotu ka meitenei nekas nespīd, kad tieku pārtraukta.

- Kas ir tava skaistā draudzene? – Logans jautā, koķeti uzsmaidot viņai. Es nobolu acis, taču gaidu, kad meitene atbildēs pati.

Tas nenotiek. Rebeka par atbildi vien tēlotā kautrībā mirkšķina garās skropstas.

- Sasodīts. – Pēkšņi nomurminu, piesaistot sev gan Logana, gan Daniela skatienus.

- Kas ir? – Bijušais Dementjevs jautā.

- Es tikko sapratu, ka Rebeka neprot portugāļu valodu. – Nomurminu, uzlūkojot draudzeni, kura to vien dara kā mirkšķina acis, tēlojot, ka seko līdzi sarunai.

- Kā viņa vispār šeit nokļuva? Kur viņa dzīvoja iepriekš? – Daniels jautā, uzmetot meitenei vien īsu skatienu. Uzvedība ļauj nojaust, ka Rebeka viņam īsti nepatīk. Es gan nespēju puisi vainot. Kā nekā esmu tās būtnes labākā draudzene – es zinu, cik neciešama viņa var izskatīties no malas un pat būt.

Īsumā izklāstījusi situāciju (Rebekas nesaprotošais skatiens un pie kājām glaudošais Halks ir daļa no stāstījuma), es vēlreiz atgādinu, ka mana labākā draudzene nav poliglots un prot vien divas valodas, kuru skaitā portugāļu neietilpst. Logans uzbur uz sejas to smaidu, ar kuru parasti klasesbiedri prasa pildspalvas – pārspīlēti liels, lūpas cieši kopā, acis atgādina runci no Šreka. Šo "burvību" saņem Daniels, kurš tūdaļ sāk noraidoši māt galvu.

- Lūdzu, Dī, tu taču zini, ka man patīk runāt ar jaunām sejām! Lūdzu, lūdzu, lūdzu! – Puisis žēlīgā balstiņā izdveš, tajā laikā, kad es pati nesaprotu, kas notiek. – Ir taču jābūt kādai jēgai no tiem Dementjevu treniņiem, vai ne?

Tikko Logans piemin Daniela bijušo klanu, viņa pleci saspringst un iepriekš lasāmais vieglais uzjautrinājums izzūd. To mana visi, arī Logans, kurš parasti īpaši nepievērš uzmanību tamlīdzīgām detaļām.

- Piedod, es negribēju. – Viņš tūdaļ atvainojas. Šobrīd man ir aptuveni tikpat daudz sajēgas par sarunu, cik Rebekai.

- Tas nav svarīgi, es nestrādāšu par tulku, pat neceri. – Daniels spītīgi atcērt, uzburot uz sejas vieglu smaidu. Tas gan izskatās visai mākslīgs, bet labāk tāds nekā nekāds.

- Tu nevari tā teikt! – Logans iesaucas sāpju pilnā balsī. – Es taču visu šo laiku meloju Enzo, sakot, ka tu esi pabeidzis pildīt vingrinājumus, lai arī tu biji izdarījis tikai pusi!

- Tā ir šantāža un sitiens zem jostas vietas, tu taču to saproti, vai ne? – Daniels jautā. Balss gan skan tā, it kā viņš jau sliektos uz apstiprinošas atbildes puses, bet viņam trūktu vien pēdējā grūdienakmens.

- Kas notiek? – Rebeka man čukstus jautā, vērojot kā abi puiši turpina strīdēties. Es nosmīnu vērojot šo skatu. Liekas, bērnudārzs ir atgriezies.

- Logans, tas ar zeltainajām acīm, vēl neprot maģiju, kura ļauj runāt visās pasaules valdās, bet viņš ir liels pļāpa. Daniels, krāsotais blondīnis, to prot, bet viņam nepatīk runāt. Šobrīd Logans lūdzas, lai Daniels strādā par tulku.

- Man tas Daniels nepatīk. – Rebeka tūliņ paziņo. – Kā var negribēt ar mani runāt?

Es iekožos lūpā, lai nepateiktu neko, ko vēlāk nožēlošu, un turpinu sekot notikumu gaitai.

Logans tajā laikā sniedz pēdējo grūdienu Daniela šaubu akmenim.

- Es apsolu tevi nogādāt uz upi. Mans radinieks strādā pie vārtiem. – Logans izdveš. Daniels uzvaroši pasmaida, pagriežas pret Rebeku un ierunājas. Es joprojām nejūtu atšķirību starp valodām, bet meitene acumirklī pasmaida un izslejas staltāk, dodot zināt, ka viss ir nostrādājis.

- Tātad, kā tevi sauc? – Daniels jautā.