SVEŠS MANTOJUMS

36

Treniņa sākums bija visai daudzoļošs. Dominiks iemācīja apieties ar uguni pilnā mērā, tagad es spēju tam piešķirt formu, mainīt izmēru un atrašanos vietu. Man pat izdevās izveidot uguns sunīti, kurš sekoja manai rokai gluži kā īsts. Diemžēl, līdz ar nākamā vingrinājuma sākšanu nabaga radījums izšķīda pret Dominika veidotu barjeru.

Jā, viņš beidzot nolēma man iemācīt veidot tās nereāli krutās sienas, kuras bija pasargājušas vīrieti ne reizi vien. Jāatzīst, es jau kopš sākta galā vēlējos apgūt šo paņēmienu. Vēl tad, kad es trenējos ar svecītēm, un ik pa brīdim centos aizdedzināt Dominika matus, es atzīmēju maģisko barjeru kā vienu pārsteidzoši noderīgu štelli. Tā aizsargāja skolotāja krēpes tik daudz reižu, ka es jau noguru skaitīt.

Man par nožēlu, viss izrādījās krietni sarežģītāk nekā domāju. Droši vien bija naivi cerēt, ka es vienkārši iedomāšos savā priekšā sienu un tā tur arī parādīsies. Savā kaitinošajā tonī Dominiks paskaidroja, ka katra maģijas nozare darbojas citādi un neatkarīgi no citas. Super. Vienkārši super. Es tā mocījos ar tām sasodītajām svecēm, lai tagad uzzinātu, ka tas pats būs jāizdara vēl reizes simts, lai apgūtu ik katru maģijas aspektu. Tātad, es varu būt meitene – pirotehniķis, bet tajā pašā laikā nemācēt elementārākās lietas (vismaz maģijas pasaulē). Vai vēl ir nepieciešami pierādījumi tam, ka maģija ir negodīga?

Pēc pāris treniņu stundām saule norietēja, bet no pavēsā gaisa sāka mesties zosāda. Lai arī skolotājs izmētāja pa apkārtni uguns lodītes un tās kalpoja par lielisku gaismas avotu, es joprojām jutu baiļu pavedienus savā galvā. Es nebaidos no tumsas, bet tā liek man justies nedroši, it īpaši tagad, kad puse pasaules magu vēlas mani atrast.

- Beidz! – Dominiks nokliedzas, liekot man uz brīdi pamirt. Kāpēc viņš bļauj un biedē mani!? – Es jau teicu, mēs neiesim prom līdz tu neiemācīsies veidot barjeru, tāpēc esi tik laipna un centies koncentrēties uz uzdevumu. –

Viņam neredzot, es nobolu acis. Es zinu vīrieti pietiekami labi, lai saprastu, ka viņš mierīgi varētu pavadīt šeit visu nakti. Viņu neinteresē tas fakts, ka mēs šeit esam ne pirmo stundu, un es nevaru ilgāk domāt par to sasodīto sienu. Varbūt vienkārši nopirkt vairogu?

- Tu pati saproti, cik svarīgi ir to apgūt? – Vīrietis jautā. Balss tonis un stāja skaidri saka priekšā, ka viņš pieliek visas pūles, lai paliktu mierīgs.

- Protams. – Attraucu, aizvērdama acis. Dominiks teica, ka maģija darbojas tāpat kā mūsu ķermenis. Mēs nekad nedodam pavēli – pacel roku, tas notiek neapzināti, mēs vienkārši to izdaram. Tāpat ir ar maģiju. Vismaz viņš tā apgalvo.

- Dotajā brīdī tu esi spēcīgākais mags pasaulē. –

Es pārsteigti paceļu skatienu. Spēcīgākais? No visiem eksistējošajiem magiem es esmu visspēcīgākā? Man uzreiz bija skaidrs, ka Gabriels man piešķīra visai lielu potenciālu, taču es nekad neiedomājos, ka...

- Nepriecājies par agru. – Dominiks izrauj mani no šoka. – Tavā gadījumā tas ir lāsts, ne dāvana. Magi ir karjeristi, viņi ceļo pa pasauli un meklē citus, lai atņemtu spējas, un paši kļūtu spēcīgi. Visi cīnās par dominēšanu magu pasaulē. Likumi tiks pārkāpti, tiks piesaistīti visi spēki, lai atrastu tevi un atņemtu visu līdz pēdējam pilienam. –

Iestājas klusums. Mans skolotājs nav no tiem, kam patīk nolīdzināt stūrus, un pēkšņi šie vārdi mani pārbiedē. Arī iepriekš man bija bail. Sasodīts, es no bailēm gandrīz atstiepu pekeles, kad ieraudzīju ķīniešus un angļus savā mājā, taču šobrīd viss ir savādāk. Man nav bail no tā, ka man uzbruks. Man ir bail, ka es būšu viena un vāja. Man ir bail, ka es miršu tā arī necīnījusies.