SVEŠS MANTOJUMS

101

Rebeka apsēžas uz trešā krēsla un pieliecas tuvāk Danielam. Spriežot pēc nabaga sejas izteiksmes, pat pārāk tuvu. – Tu pazīsti Leonardo?

Es skaļi noklepojos, cenzdamās dot zīmi, ka tas nav īstais temats, bet mana draudzene vien izaicinoši paceļ uzaci un atkal pievēršas Danielam. Īsāk sakot, mans viedoklis netiek ņemts vērā. Kā sajutis iespējamās dusmas, Halks ielec man klēpī un sāk tur dejot piruetes, meklējot īsto pozu. Abas astes nebeidz vien meklēt veidu kā likt man aizrīties ar spalvām.

- Halk! – Aizkaitināti cenšos viņu apstādināt, bet tas taču ir kaķis – viņam vienalga.

- Ei, vari uzsildīt picu? – Logans man jautā, vienlaicīgi metot Rebekai aizdomu pilnus skatienus. To nevar gluži nosaukt par greizsirdību, vairāk... satraukums? It kā viņš raizētos par pašu Danielu, ne Rebeku. Logana puisis nav īpašs pieskārienu fans – to var pateikt kaut vai pēc tā, ka viņš ar katru mirkli liecas aizvien tālāk no Rebekas.

- Tu nemāki lietot krāsni? – Jautāju, izpelnoties no Logana skatienu pēc tipa :"Tu to nopietni?"

- Es runāju par ko citu. – Viņš nosaka, norādot uz krāsni un tajā ielikto picu. Puisis, protams, neiedomājās ieslēgt to. Picai ir jāguļ tumsā un aukstumā. – Tu kontrolē uguni labāk par mani, vai ne?

Es saraucu pieri. – Jā... Uz ko tu mērķē?

- Kāpēc gan nepaātrināt procesu?

Beidzot es saprotu, ko viņš cenšas pateikt. Doma liekas gaužām muļķīga, tādēļ es tūliņ piekrītu.

Logans ieņem manu vietu, vienlaicīgi paņemot rokās Halku. Tas ir, viņš gribēja to izdarīt, bet kaķis tūliņ sāk skrāpēties un rauties prom.

– Kāpēc kaķi mani ienīst? – Viņš jautā, balsī skanot aizvainojumam. Daniels nosmīn, vienlaicīgi piebīdot krēslu tuvāk Loganam. Un tālāk no Rebekas.

- Nē, Rebeka, es neko par viņu nezinu. Pat baumas nē. Esmu mazliet aizņemts, piedod. – Daniels mazliet paaugstinātā balsī nosaka, lai arī pat zābakam skaidrs, ka viņš nav ne tuvu pacietības zaudēšanai – tas ir vien paņēmiens kā tikt prom no meitenes. Tas ir vienīgais veids kā to var izdarīt.

Rebeka vīlusies atkrīt savā krēslā un pieliek roku pierei. – Šī dzīve ir netaisnīga.

Logans sāk taujāt Danielam, par ko iet runa, Daniels spītīgi klusē, sākot darboties ap datoru, bet es apsēžos iepretim krāsnij. Labākai redzamībai es tomēr ieslēdzu gaismiņu. Uguns. Cik daudz?

Pēc īsām pārdomām es uztaisu aptuveni 10cm lielu uguns šķīvi zem picas. Tas deg nepārāk agresīvi, taču deg. Galu galā es negribu to nodedzināt, vai ne? Tas ir, es gribu ēst. Ja pica būtu tikai Loganam, man nekas nebūtu pret oglītēm.

- Esmu iekšā. – Daniels īsi pavēsta. Logans nosmīkņā un pieliecas tuvāk puisim. Šoreiz viņam nekas nav pretī.

- Kur tieši? – Mans izvirtušais prāts uzreiz sāk piedāvāt citu veidu kā varētu šos vārdus uztvert un, spriežot pēc Logana sejas izteiksmes, tā tie arī bija domāti, bet Daniels ir pārāk aizņemts, lai uztvertu divdomīgo noti.

- Pēdējā ziņa par Damianu Henriju Teitu... – Viņš domīgi iesāk, pieslēgtās pelītes rullīša trinkšķēšanai piepildot telpu. Sirds notrīc izdzirdot šo vārdu. Es nekad neesmu saukusi Dominiku viņa īstajā vārdā, pat tad, kad to uzzināju. Ja kāds man jautātu iemeslu, es droši vien aizbildinātos ar pieradumu, bet patiesība ir mazliet citāda. Es negribu viņu tā saukt.

Es iepazinu Dominiku, ne Damianu – slepkavu, magu, kurš ir gatavs uz visu, lai iegūtu vairāk maģijas. Nē, viņš nav man zināms.

- Četras dienas atpakaļ. - Beidzot puisis nomurmina. Četras dienas. Tieši dienā pirms mana sapņa. - Tad viņš bija Slovākijā.

Logans sarauc pieri, veroties datora ekrānā mazliet padumju skatienu. – Tu to izlasīji ziņojumā par mājas trušu izpārdošanu?

Es nosmīnu. Aptuveni tāpat es reaģēju, kad Dominiks sēdeja man blakus mašīnā. Todien, pēc sprādziena, mūs savāca vecs pāris un aizveda mūs līdz pilsētai. Saules stari lauzās mašīnā, bet mēs sēdējām pavisam tuvu viens otram. Tagad, to atceroties, sirds iesmeldzas. Sasodīts, es tik ļoti gribētu tagad just pazīstamo tējas smaržu, redzēt tos tetovējumus, runāt ar tik nerunīgo Dominiku...

- Te ir rakstīts, ka uz to brīdi viņš bija nogalinājis... – Daniela elpa apraujas un viņš strauji uzlūko mani. Es sakniebju lūpas un vien pamāju. Lai ko es neteiktu... viņš ir slepkava. – Nedēļas laikā Damians Henrijs Teits ir nogalinājis 28 magus - divpadsmit ķīniešus, septiņus Kongo magus un deviņus krievus. Ir apstiprināts, ka visi šie magi bija uzbrukuši bijušajam Teitu klana magam ar mērķi atņemt maģiju, taču ir izgāzušies tāpat kā visi iepriekš.

Skatiens pievēršas atpakaļ picai, kura jau ir ieguvusi brūnganu nokrāsu. 28 magi. Ja viņam regulāri uzbruka... cik ilgi viņš ir spējīgs to izciest? – Pēc tā vairs nav nevienas ziņas?

Daniels noraidoši pamāj ar galvu.

Ja nu tonakt viņš nomira?

- Bet te ir ziņas par bezvēsts pazudušajiem. – Daniels ieminas, cenzdamies mani nomierināt. – Varbūt viņš vienkārši labi noslēpa līķus un devās tālāk bēgļu gaitās?

- "Labi paslēpa līķus" – Es atkārtoju, pār lūpām izraujoties nervozam smiekliņam. – Es nekad nepieradīšu pie tā, cik ikdienišķi jūs par to runājat, it kā līķi nebūtu nekas īpašs.

Logans saskatās ar Danielu. Ir skaidrs, ka viņi tik tiešām to uzskata par normu, taču nevēlas to teikt skaļi. Rebeka tajā laikā jau ir pazudusi ēkas augšstāvā. Spriežot pēc skaņām, viņa izliek iegādātās mantas, vienlaicīgi dziedot kādas dziesmas vārdus. Šķiet, es biju tos jau dzirdējusi vienā no neskaitāmajiem braucieniem ar Dominiku. Man pat nebija īsti laika sekot līdzi jaunākajai mūzikai, lai arī kādreiz tas bija ierasti, es zināju visas jaunākās dziesmas no galvas.

Halks ar skaļu "ņau" iebiksta ar purniņu pa Daniela kāju. Puisis atbīda savu krēslu mazliet tālāk un ļauj kaķim ielēkt klēpī. Šķiet, visiem dzīvniekiem viņš patīk.

- Tas ir negodīgi, kāpēc tevi mīl gan kaķi, gan suņi? Dzīvē tā nenotiek! – Logans neapmierināti norūcas. Daniels vien pasmaida, vieglītēm kasīdams Halka kakliņu, vienlaicīgi ar acīm skenējot datora ekrānu. – Es kaut kur lasīju, ka suņus iegādājas tie cilvēki, kas grib justies mīlēti, bet kaķus – tie, kas grib mīlēt. Varbūt tu neproti mīlēt un kaķis to jūt?

Tas izraisa veselu neapmierinātības jūru no Logana puses. – KO!? Es neprotu mīlēt? Es tevi nemīlu!? Es tev vakar atdevu savu sviestmaizi, jo tas ir vienīgais ēdiens, kuru tu ēd neraucot degunu! Tā nav mīlestība!? Es dalos ar ēdienu! Nevienam citam es nekad neatdotu savu ēdienu!

No manām lūpām izraujas smiekli. Vēl brīdi atpakaļ es domāju tikai par Dominiku, bet ar šo īso, bērnišķīgo dusmu uzplūdu pietika, lai atgrieztu manu garastāvokli normas robežās.

- Piedod, piedod. – Daniels attrauc, platajā smaidā atklādams baltu zobu rindas. Šajā īsajā mirklī viņš tik tiešām izskatās laimīgs. – Tev taisnība, dalīšanās ar ēdienu ir augstākā mīlestības pakāpe. Es runāju par to, ka tev vairāk patīk justies mīlētam, nekā mīlēt, saproti? Tu atdod tik daudz mīlestības apkārtējiem, ka nespēj saņemt tikpat daudz atpakaļ un tādēļ to izmisīgi prasi ar savu uzvedību.

Ir skaidrs, ka Logans neko nesaprot, tomēr viņš pasmaida un vienkārši pieplok puisim, savām zeltainajām acīm vērojot ekrānu, lai arī joprojām redz vien paziņojumu par trušu izpārdošanu. Kaķis neomulīgi saknosās, bet nepamet Daniela klēpi.

- Labas ziņas. – Daniels izdveš. – Pēdējā laikā Dominiks ir tik bieži atņēmis spējas, ka tagad ir oficiāli iekļuvis spēcīgāko dzīvojošo magu trijniekā.

Logana acis iedegas azartā. – Iedomājies, ja jums piedzimtu bērni? Viņi tak jau kopš dzimšanas visu spridzinātu! Tas tik būtu jautri!

Jautri? Ja cilvēki spridzinātu ēkas vecumā, kad to pat nesaprastu?

Tad, laikam, vīrieša atrašanos kaut kur otrā pasaules galā var nosaukt par ko labu... Mazāk riska.

- TALIJA, PICCCCCCAAAAA! – Logans šausmās iekliedzas, paveroties uz krāsni.

Manā galvā rodas tikai viena doma - oglītes.