SVEŠS MANTOJUMS

40

- Izskatās, ka tavai mātei patika blandīties apkārt, ko? – Viņš izaicinošā tonī jautā, liekot puišelim kaunīgi noliekt galvu un pirmo reizi visas sarunas laikā likties mierā ar mēģinājumiem izrauties. Es nesaprotoši saraucu pieri. Un kas par to, ka viņa tēvs ir no cita klana? Dominiks bija stāstījis, ka reti var sastapt "tīrasiņu" kāda klana magu, vairums gadījumu sievietes pārvietojās no viena klana citā, tā bija normāla parādība it visur... izņemot Britu salas.

Tagad es atceros – Teiti bija tie, kuri stingri aizliedza attiecības ar citu klanu pārstāvjiem. Viņi slēdza laulības tikai starp savējiem. Ņemot vērā, ka viņu ir vien mazliet vairāk par simtu, tas noveda pie vāju un bieži vien slimu bērnu dzimšanas.

- Kā tevi sauc? – Dominika balss mazliet atmaigst, taču saglabājas nemainīgi stingra. Liekas, viņš beidzot atzina, ka puišelis nav bīstams.

- Fins. – Klusa balstiņa atbild.

- Fin, vai tu jau noziņoji pārējiem par mūsu atrašanās vietu? –

Puika iekožas lūpā un labu brīdi klusē, kā izvērtējot savas iespējas.

- Ja tu samelosi, es to uzreiz sapratīšu. – Mags brīdinoši nosaka.

- Nē. –

Mani pleci acumirklī atslābst. Vismaz esmu droša, ka šobrīd mums uz pēdām nemin vēl kāds traks angļu trio.

- Tas nozīmē, ka vēl kādu laiciņu esam drošībā, vai ne? – Cerīgi jautāju, liekot Finam pacelt skatienu pret mani. Acīs pavīd kas līdzīgs žēlumam. Tas liek man acumirklī saspringt. Puika izskatās visai nevainīgs, pat labsirdīgs, neskatoties uz to, no kura klana viņš nāk. Tas, savukārt, liek man saprast, ka žēlumu viņš jūt ne tādēļ, ka ir izgāzies savā misijā. Nē, tas ir žēlums pret mani.

Arī Dominiks to mana, tādēļ spēcīgi sapurina kaulaino pusaudzi. – Ko tu zini? –

Fins paceļ skatienu pret savu turētāju – pirmo reizi kopš šīs "aizraujošās" sarunas sākuma.

- Tavs tēvs izslēdza tevi no klana un atzina, ka tu esi nepiederīgais mags. Tagad visi ir par to informēti un... –

Nepieciešamības pabeigt teikumu nav. Mums visiem ir skaidrs, ko tas nozīmē. Ir sākusies medīšana. Mēs esam divi magi ārpus likuma. Mēs esam medījums, kuru visi vēlas noķert.

Dominiks aizkaitināti sakož zobus un nošūpo galvu. – Cik sen viņš to paziņoja? –

- Vakar. –

Vīrieša emocijas ir grūti nolasīt, kā jau vienmēr. Es tādā brīdī justos šausmīgi – pašas ģimene atteicās no manis, taču Dominiks, šķiet, to pat gaidīja. Skatienā nav lasāms pārsteigums vai šoks. Tas uzdzen zosādu.

Mags atkal pievēršas Finam, acīs vīdam aprēķinam. Uzreiz ir skaidrs – viņš mēģina saprast, ko darīt ar puišeli.

- Tu taču viņu... nenogalināsi, vai ne? – Satraukti jautāju. Dominiks neuzmet man ne skatienu.

- Nē, viņam nav 18. –

Šāda atbilde nav gluži tas, ko vēlējos dzirdēt, taču tā sniedz atvieglojumu. Fins paliks dzīvajos. Manas cilvēcīgās smadzenes gan joprojām nespēj pieņemt to faktu, ka cilvēka lēmumu ietekmē upura vecums. Ja viņam būtu 18, Dominiks viņu nogalinātu?

- Ko tad? –

Vīrietis saspringti sakož lūpas.

- Fin, kā klanā pret tevi attiecas? –

Šāds jautājums pārsteidz gan mani, gan puiku nesagatavotu.

- Kā... attiecas? – Viņš pārjautā, it kā neticētu savām ausīm.

- Nekaitini mani. Sniedz atbildi. – Dominiks nikni pavēl, paaugstinot balsi.

Fins saspringti norij siekalas. – Viņi... ir neiecietīgi, jo mans tēvs ir Dementjevs. Viņi cenšas mani iznīdēt ārā no klana. –

Dementjevi... Tāds bija krievu klana nosaukums.

Mags pamāj, tad strauji atlaiž krekla malu, lai tā vietā saķertu puiku aiz pleciem un pagrieztu pret sevi. Brūnās acis cieši uzlūko Fina zilās. – Tu zini, kur atrodas Krievijas klans? –

Apstiprinošs mājiens.

– Tu aizmirsīsi visu, kas te notika. Tu aizmirsīsi, ka vispār mūs redzēji. Tu dosies uz Krieviju pie sava tēva.

Es fiziski sajūtu kā puisis padodas Dominika ietekmei. Acis uz brīdi kļūst stiklainas.

- Mums ir jāiet. – Vīrietis nosaka, atlaizdams pusaudzi un uzlūkodams mani. Šajā skatienā es skaidri sajūtu viņa gatavību kaujai. Mags negaida, ka mēs tā vienkārši aizbēgsim un mūs neviens neatradīs, taču viņš arī netaisās tik viegli padoties. Es piekrītoši pamāju.