SVEŠS MANTOJUMS

36

- Jebkurā mirklī tu vari palūgt, un es noņemšu šo nastu no taviem pleciem. – Vīrietis pārtrauc klusumu. Es neticīgi paveros uz viņu. Sejā nekas nav lasāms. Vai viņš to piedāvā tādēļ, ka satraucas par mani? Vai arī tas ir rūpīgi izplānots plāns kā iegūt maģiju, kuru man uzticēja Gabriels?

Man nav ne jausmas kā, bet es atrodu sevī spēkus uzvilkt pašpārliecinātības masku un izslieties staltāk. – Ja tāds bija tavs plāns, tad tu izgāzies, jo labprātīgi es neko no tā neatdošu. –

Vai Dominiks pasmaida? Es nevaru būt droša, taču smaida atblāzma tajā viltīgajā sejā noteikti parādījās. Rodas iespaids, it kā viņš... būtu lepns par manu izvēli? Vai viņš vispār ir spējīgs izjust tādas jūtas kā lepnums?

- Tad pierādi to. – Vīrietis nosaka un...

JIDRITVAI KOCIŅ, VISMAZ METRĪGA UGUNS LODE LIDO MAN TIEŠI VIRSŪ!

Pirmais instinkts liek man mesties sāņus, ko es arī izdaru. Es nokrītu smiltīs, taču uzreiz pieceļos kājās un atskatos. KAS TAS BIJA!?

Dominiks nedod man laiku pārdomām, jo man virsū jau atkal lido trīs futbola bumbas izmēra lodes. Es skaidri zinu, ka vīrietis ir krietni spējīgāks un uguns maģija nav viņa mīļākā, taču šobrīd acīmredzot skolotājs vēlas godīgi cīņu un izmanto tikai man pieejamos paņēmienus. Āzis! Kāda velna pēc viņš vispār man uzbrūk?!

Es pamūku malā, taču viena no lodēm tik un tā aizķer šortu malu. Es tūliņ nometos smiltīs un nodzēšu liesmas, lai arī uzreiz ir skaidrs, ka šortu pēdējā stundiņa ir situsi. Tie ir pavisam jauni!

Paceļot acis pret Dominiku es ieraugu kaut ko, no kā elpa apraujas. Viņš negaidīs līdz es piecelšos. No maga rokas izšaujas iespaidīga izmēra uguns lode. Pat ja es noveltos uz sāna, tā tik un tā izdedzinātu manī caurumu. Esmu mācījusies medicīnu pietiekami, lai zinātu, ka cilvēks nevar izdzīvot bez puses ķermeņa.

Tālāk notiekošais, šķiet, nemaz nenotiek ar mani. Es kā no malas jūtu kā izstiepju savā priekšā rokas, domādama, ka tas mani pasargās, lai arī jebkuram ir skaidrs, ka tas tā nebūs.

Vai tik tiešām nebūs?

Ar skaļu "ššš" uguns atsitas pret... kaut ko. Vairogu? Es pārsteigti paveros uz augšu un ieraugu, ka uguns ir nodzisusi, bet manā priekšā plešas puscaurspīdīga siena. Dominikam tā bija neredzama, bet mana, šķiet, uzliek apkārtnei miglaino efektu. Joprojām apdullusi es pietraušos kājās, vienlaicīgi brīnīdamās par to, ka dīvainā virsma pati pielāgojas man, it kā sajustu mani, it kā tā būtu daļa no manis.

Ar uzvarošu smaidu es palūkojos uz Domin... vietu, kurš vīrietis brīdi atpakaļ bija. Tur neviena nav. Es apgriežos ap savu asi, taču nevienu neieraugu. Kur viņš pamanījās pazust tik īsā laikā? Cik nu man zināms, teleportācija neietilpst viņa īpašo dotību sarakstā.

- Dominik? – Mana balss pārtrauc nakts klusumu, sirdī iezogoties bailēm. Pirmo reizi es apjaušu, cik atkarīga no viņa biju. Tagad, vīrietim neesot blakus, es jūtos apdraudēta. Nav svarīgi, ka sekundi atpakaļ viņa raidīta uguns lode gandrīz pataisīja mani par cepeti.

Negaidīti kāds mani satver no mugurpuses, spēcīgiem pirkstiem apvijoties ap maniem elkoņiem un paraujot uz savu pusi. Es nepaspēju nokliegties, nepaspēju pat saprast, kas notiek.

- Nekad neatslābsti cīņai neesot galā. Ja es būtu pretinieks, tu jau būtu mirusi. – Dominiks iečukst man ausī, lūpām viegli aizskarot ādu.

Manā galvā uzplaiksnī viss mans lamuvārdu krājums. Kāpēc viņš mani biedē, JAU ATKAL!? Es aizkaitināti paraustu savas rokas, lai arī skaidri zinu, ka netikšu brīvībā līdz mags pats to nepieļaus. Lai savaldītu visas tās pēkšņās dusmas, kuras izjūtu, nākas cieši sakost zobus.

- Nedusmojies. – Vīrietis nočukst, joprojām neatraudams savas lūpas no manas auss. – Mans uzdevums ir nodrošināt tavu drošību. Dažreiz tas nozīmē pakļaut tevi briesmām. –

Es nebilstu ne vārdu, galvenokārt tādēļ, ka vārdi ieķeras manā kaklā. Vien tagad es apjaušu kādā pozīcijā atrodos un, godīgi sakot, tas atstāj uz manis lielāku iespaidu, nekā pašai gribētos atzīt.

Labu brīdi mēs vienkārši tā stāvam. Es, klusībā lūgdamās, lai vīrietis mani atlaistu, jo pašai nav vaļas to pateikt, bet Dominiks vienmērīgi elpodams karstu elpu man uz auss ļipiņas un kakla.

- Mierīga? – Pēc ieilgušā klusuma mags jautā. Neuzticēdamās savai balsij, es vieglu pamāju. Karstie, spēcīgie pirksti lēni atslābina tvērienu un atlaiž mani brīvībā, ļaujot beidzot pakāpties tālāk un ievilkt tik ļoti trūkstošo elpu. Labu brīdi es pat nespēju uzlūkot Dominiku, baidoties no pašas sejas nodevības. Arguments, ka viņš ir mentālais mags, nekādi neuzlabo situāciju.

- Ir tumšs, vajadzētu atgriezties mājā. – Vīrietis ieminas. Es mēmi pamāju un neatskatījusies dodos uz māju pusi, joprojām kavēdamās atmiņās par to īso brīdi. Man vajadzētu baidīties, dusmoties, bet es... vai var teikt, ka man pat tas patika? No šādas domas man uzmetas zosāda. Vai arī pie vaina ir vēsais nakts gaisa? Noteikti gaiss.