SVEŠS MANTOJUMS

11

- Lieliski, tu visu redzēji. – Vīrietis nosaka. – Un tagad iedomājies, ka visu to pašu izdara ar tevi. Iedomājies, ka tevi šādi moka, pirms atņemt pēdējās dzīvības paliekas un izdzēst no dzīvo aprindām. Cik nu esmu dzirdējis, pēdējās dzīvības sekundes ir sāpīgākās visā mūža. Un tieši tas notiks ar tevi, ja tu neiemācīsies kontrolēt maģiju un aizsargāt sevi no ienaidniekiem, kuri tā vien gaida izdevību, lai atņemtu tavu maģiju un pie reizes dzīvību! –

Pēdējos vārdus Dominiks izrunā jau krietni skaļākā tonī, vēl vairāk sadusmojot mani. Vienīgais, no kā man ir nepieciešama aizsardzība, ir viņš pats!

Atkal. Jau atkal es sajūtu dīvainos, no pakrūtes nākošos impulsus. Kā apstiprinot to, visi virtuvē esošie trauki un mazākie priekšmeti sāk trīcēt, gluži kā zemestrīces laikā. Šķīvji sitas vieni pret otru, krūžu malas saskaras . Izklausās pēc kādas ļoti neizdevušās simfonijas.

Biju tik ļoti iegrimusi sevī, ka Dominika pieskāriens mani pārbiedē. Pilnīgi negaidīti vīrietis mani satver aiz rokām un sāk steidzīgi stiept prom. Es tūliņ sāku protestēt, rauties ārā, taču tvēriens ir dzelžains, pat pārāk. Tas dara visai spēcīgas sāpes. Zilumi šķiet neizbēgami.

- Laid vaļā! – Veltīgi iesaucos, pirms vīrietis ieved mani... vannasistabā?

Ja iepriekš es biju vienkārši dusmīga, es domāju, ka Dominiks mani izvedīs no mājas vai vienkārši ievedīs citā istabā, kurā nekas nekritīs, tad tagad kļūst no tiesas bailīgi. Kāda velna pēc viņš mani nogādāja vannasistabā?

- NĒ, NĒ, NĒ!!! – Iesaucos, beidzot sākdama uztvert visu notiekošo. Vīrietis ieslēdz aukstā, nē, ledainā ūdens padevi. Sasodītais boileris nav noregulēts, tādēļ maksimālā un minimālā temperatūra dzīvām būtnēm nav derīga. Jau tajās retajās reizēs, kad es piemirstu to noregulēt, īsais mirklis liekas neciešams. Man nav ne mazākās vēlmes kļūt par ledus kluci! Kā pievienojoties manām bailēm, krūze ar zobubirstēm nokrīt no plauktiņa un izšķīst uz gaišās flīžu grīdas.

Ar visu savu ķermeni es raujos pretējā virzienā, tālāk no strūklas, kura pat no attāluma liek uzmesties zosādai. Dominiks neliekas traucēts, viņš vien mazliet spēcīgāk mani pagrūž uz priekšu un...

Elpa apraujas. Sākumā ūdens trāpa vien uz kakla, bet tad strauji izplešas pa visu blūzi, stindzinoši aukstajam audumam piekļaujoties ķermenim. Pusapzināti es jūtu, ka Dominiks mani atlaiž, bet esmu pārāk šokēta, lai kaut kā reaģētu. Es visa trīcu, tajā skaitā arī zobi, kuri ir spēcīgi jāsakož, lai tie neklabētu. Mati kā garas lāstekas krīt abpus sejai. Ņemot vērā ūdens temperatūru, tik tiešām ir jabrīnās, ka tās vēl nav pārvērtušās par ledu. Lāšu pakšķēšana apklust, liecinot, ka vīrietis ir izslēdzis sasodīto āliņģa režīmu.

- Šoreiz cieta tikai viena krūze. Nākošreiz tā var būt visa māja. – Apziņu sasniedz vārdi. – Un tu pati. –

Lai arī negribas neko vairāk kā sarauties mazā kunkulītī, es piespiežu sevi grīļīgiem soļiem izkāpt no dušas kabīnes. Tūliņ pa rokai izrādās dvielis, kuru es arī aplieku ap sevi, tādējādi slēpjot skatienam blūzi, kura, pateicoties dažam labam, tagad cieši piekļaujas ķermenim un neslēpj pilnīgi neko. Labu brīdi es nespēju pat vārdu izteikt. Ne tikai tādēļ, ka zobi neciešami klab, bet arī milzīgā emociju skaita dēļ. Nu, pirmkārt, esmu dusmīga. Pat nikna. Tomēr to visu mazliet mīkstina apstulbums. Es jūtos apmaldījusies. Ir grūti koncentrēties kādai domai.

- Tinies ārā no manas mājas. – Ir pirmais, ko es izdvešu. Balss skan tieši tik salti, cik es pati šobrīd jūtos. Dominiks sarauc uzacis, it kā nesaprastu tik vienkāršus vārdus. – Ja kādreiz notiks vēl kas tamlīdzīgs, es zvēru, ka uzspridzināšu māju, un parūpēšos, lai tu tajā atrodies. –

Lai arī redzu, ka Dominiks uztver manus vārdus visai nopietni – viņš man tic, no vietas nelūgtais ciemiņš tā arī neizkustas.

- Tev ir jāmācās. Tikai tad tu varēsi nodzīvot pietiekami ilgi, lai īstenotu šo plānu. –

Man ir nepieciešams mirklis, lai aplūkotu vīrieti. Vai visam notiekošajam tik tiešām ir tāds izskaidrojums? Vai tiešām Dominiks tagad saka taisnību? Cik liela ir iespējamība, ka viss notikušais ir... maģija? Liekas pilnīgi absurdi.

- Labi. – Nosaku un acumirklī apmulstu. Es tik tiešām to pateicu? – Atsūti manu Hogwartsas vēstuli, burvju nūjiņu, mantiju un visu pārējo pa pastu. –

Vīrietis, liekas, grib vēl kaut ko pateikt, taču es viņu pārtraucu. Iekšienē deg naids. Ja es redzēšu šo seju vēl kaut mirkli ilgāk, es tik tiešām uzlaidīšu māju gaisā. Neizdosies ar spējām – pielietošu ikdienišķākas metodes. – Ej prom. –

Un viņš to izdara. Dominiks aiziet, atstājot mani vienu vannasistabā. Zem kājām jau ir izveidojusies pieklājīga peļķīte un tā vēl mirkli turpina veidoties, man vienkārši stāvot un lūkojoties vienā punktā. Kas tikko notika?