SVEŠS MANTOJUMS

4

Neveikli apskaudama draudzeni šaurajā mašīnā, es kaut ko apstiprinoši nomurminu. Rebekai atraujoties, viņa vēlreiz mani nopēta – es, savukārt, cenšos neizskatīties pēc miroņa. Spriežot pēc sejas izteiksmes, aktiermāksla nav mana stiprā puse.

- Un iedzer ko stiprāku, palīdzēs aizmigt. –

Rebeka, kā jau vienmēr, nedod man iespēju kaut ko iebilst un aizcērt mašīnas durvis. Vēl pēc brīža no bagāžnieka pazūd viens koferis un modeles cienīgā gaitā draudzene pazūd skatienam. Taksists, savukārt, iedarbina mašīnu un dodas uz nākamo punktu – manām mājām. Beidzot.

- Smagas brīvdienas? – Balss izrauj mani no transam līdzīgā stāvokļa, kurā biju ieslīgusi. Runātājs ir šoferis. Vien tagad es pievēršu uzmanību viņa klātbūtnei, iepriekš es to pat neievēroju. No savas vietas es spēju saskatīt tikai brūnus, biezus un vīriešiem neraksturīgi garus matus. Tie sniedzas līdz pat pleciem. Uz stūres uzliktās rokas ir klātas tetovējumiem.

- Un kā vēl. – Nomurminu, aizkaitināti bērzēdama atslēgas kaulu, kurš acīmredzot ir nolēmis piebiedroties pārējam ķermenim un sniegt man vēl lielāku diskomfortu. Kāpēc gan ne? Āda brīžiem sūrst, brīžiem kasās, bet starplaikos dedzina. Manīdama kustību šofera krēslā, es tomēr pavēlu sev nomierināties un likt mierā atslēgas kaulu.

- Kur atpūtāties? – Vīrietis jautā, balsij skanot patīkami zemi. Atšķirībā no Rebekas allaž skaļās un spalgās balss, kura man piemet vēl lielākas galvassāpes, šoferis runā mierīgi, klusi, taču saprotami un skaidri.

- Seišelu salas. – Nomurminu, klusībā nobrīnīdamās par to, ka pati Rebeka to nebija izstāstījusi.

- Parasti no tādām vietām brauc atpūtušies un laimīgi. – Vīrietis nokomentē, liekot man nobolīt acis. Vārds "parasti" nekad nav atbildis man.

- Teiksim tā, man ir talants iekļūt nepatikšanās. – Nosaku. Šoferis mazliet pašķiebj galvu, lai uzlūkotu mani spogulī, ļaujot beidzot ieraudzīt arī viņa izskatu. Pirmais, kam es pievēršu uzmanību, ir zeltaini brūnās acis, kuras vēl vairāk izceļ biezas uzacis. Saulē šī acu krāsa noteikti izskatās satriecoši. Iedegusī āda un brūnie, biezie mati rada iespaidu, ka viņš nāk no kādas dienvidu valsts. Vaibsti ir visai izteikti, pat mazliet stūraini. Neparastais izskats neļauj precīzi noteikt vecumu, taču viņš noteikti nav vecāks par 25 gadiem.

Vīrieša skatiens brīdi uzkavējas pie manas apbintētās rokas un apsārtušās ādas pie atslēgas kaula, pirms atkal pievērsties ceļam. Uz lūpām parādās viegls smaids. – Es tā skatos, jā. Vismaz būs ko atcerēties pēc gadiem, ne? –

Par spīti iekšējam vulkānam un sāpošajai galvai, man izdodas klusi iesmieties. – Nē, paldies, es labāk to tūliņ aizmirsīšu. –

Vadītājs mēmi pamāj, izņemdams pagriezienu.

– Man ir mūzika, kura varētu palīdzēt. –

Mūzika? Lūdzu, nē. Katra skaņa, kura ir skaļāka par paša vīrieša balsi, liek sarauties.

- Nedomāju, ka liekas skaņas šobrīd man nāks par labu. – Izdvešu.

Šoferis iztēlojas mani nedzirdam, par ko man gribas skaļi nolamāties. Pēc brīža mašīnu piepilda kāds dienvidniecisks motīvs, kas izklausās drīzāk pēc dabas dziesmas, ne cilvēku veidojuma. Man par pārsteigumu, tas nesagādā galvassāpes, pat otrādi – mazliet nomierina apziņu. Sāpes nekur nezūd, taču kļūst vieglāk tās izciest. Neteikusi ne vārdu, es atspiežu galvu pret vēso stiklu un aizveru acis, tādējādi paužot savu nostāju – neesmu noskaņota sarunām.

Paiet ne vairāk kā sekunde, kad taksists izslēdz mūziku, un es pārsteigti samirkšķinu acis. Jau atkal laiks paskrēja bez manas ziņas un digitālais pulkstenis viena īsa mirkļa laikā ir paskrējis 10 minūtes uz priekšu. Aiz loga jau ir redzama mana māja un baltais žogs, kurš to apņem.

- Palīdzēt ar koferi? – Šoferis jautā, liekot man uzjautrināti pacelt lūpu kaktiņu.

- Džentlmenis? –

Vīrietis noliec galvu klusi smejoties. – Vīriešu dzimuma pārstāvis, kurš redz, ka dāmai nepieciešama palīdzība. –

Džentlmenis.

- Ja jūs neaizskriesiet prom ar visu koferi, lūdzu. – Nosaku, vienlaicīgi gudrodama, kur rāvu spēku jokam.

Izkāpjot no mašīnas, matus sapurina vēss vējš. Es gan nevaru sūdzēties – vismaz vairs nelīst. Kā jau tas parasti ir, sešos no rīta iela ir pustukša – manā redzes lokā ir tikai divi cilvēki. Pirmā ir kaimiņiene gados, kura, šķiet, līdz ar saules ausmu arī mostas, bet otrs ir mans vadītājs. Viņš jau ir izņēmis somu no bagāžnieka un tagad nogaidoši mani vēro. Es mēmi pamāju uz māju, kura atrodas pa diagonāli no mums.

Esmu te dzīvojusi kopš dzimšanas. To iegādājās mans tēvs tikko saņēma pirmo peļņu no sava online projekta – sociālā tīkla, kuru, šķiet, neviens neizmanto. Brīžiem es no tiesas nesaprotu, kur tēvs rauj naudu. Lai nu kā, viņš iegādājās šo māju un gandrīz uzreiz ievācās kopā ar savu līgavu, kura tolaik jau gaidīja bērnu. 11 gadus viņi dzīvoja zem viena jumta līdz nolēma, ka ir kļūdījušies savā izvēlē, un izšķīrās. Tagad var teikt, ka vienīgais mājas iemītnieks esmu es. Mamma ir vien ciemiņš, kurš ik pa brīdim te parādās.

Izklausās visai skumīgi, bet man patīk šī māja. Tā nav tik liela, lai es varētu apmaldīties, tomēr nav arī tik maza, lai tajā derētu tikai gulta un ledusskapis (divas svarīgākās lietas manā dzīvē). Bērnībā māja bija nokrāsota krēmkrāsā, taču neilgi pirms šķiršanās vecāki nolēma, ka tas ir pārāk garlaicīgi un nokrāsoja visu zilganpelēkos toņos. Neizskatās nemaz tik slikti, cik izklausās.

- Laipni lūgta mājās. – Vīrietis nosaka, apstādamies pie vārtiņiem. Es izspiežu no sevis smaidu, pirms paķert koferi un iesoļot sētā. Mājās, gultā, gulēt. Tas ir viss, ko šobrīd gribu.

- Mani sauc Dominiks, starp citu. – Man nopakaļ iesaucas šoferis.

- Džozefīne. – Izmetu pirmo, kas ienāk prātā. Esmu nogurusi, lieciet mani mierā. Viss.