Durvis starp murgiem

𝟟𝟙

Par laimi esam nonākuši atpakaļ pie Daniela mājas, tomēr mums mugurā joprojām ir izmirkušās drēbes. Kā par brīnumu, šoreiz esam nonākuši tikai pāris soļu attālumā no mājas, nevis pāris metru kā pagājušoreiz. Tiklīdz ieejam iekšā, tā novelku slapjās kedas. Daniels aiziet kaut kur tālāk pa koridoru. Dzirdu dušā tekam ūdeni. Aizeju līdz vannasistabai.

– Ej tu pirmā, es tikmēr uztaisīšu tēju.

Viņš aiziet, pat nepaskatoties uz mani. Redzu, ka viņš ir par kaut ko dusmīgs, bet nesaprotu, par ko. Nometu savas drēbes un ielienu karstā dušā. Ķermenis uzreiz sāk sasilt, pazūd drebuļi un aukstums. Stāvu dušā kādas piecas minūtes un tad lienu ārā. Aptinos ar dvieli un aizeju līdz virtuvei. Daniels, ietinies segā, stāv pie galda ar krūzi rokās. Pamanījis mani, viņš pienāk, apliek segu man un pats aiziet uz vannasistabu. Tikmēr aiztipinu līdz viesistabai. Atrodu pāris savas drēbes, kuras pirms tam, steigā dodoties prom, nebiju savākusi, un labi, ka tā. Apģērbjos un ar tējas krūzi rokās sēžu dīvānā, gaidot Danielu. Esmu tik ļoti nogurusi, ka varētu uz vietas aizmigt. Acis pašas jau veras ciet. Šādi nekad nav bijis, varēju dienām skraidīt, ceļot, bet tādu nogurumu, kā šobrīd, nekad nebiju izjutusi. Beidzot atnāk Daniels. Viņš apsēžas man blakus dīvānā.

– Tu izskaties dusmīgs, pateiksi, par ko?

– Par to, ka tur nekad neviens nebija ielauzies, bet tagad tie... viņi vienkārši ienāca sargātāju ēkā, it kā priekš viņiem tas nebūtu nekas. Mēs esam oficiāli norakti. Viss. Sargātāju vairs nav. Es vairs nespēju viens visu saglābt.

– Nogaidi. Nogaidi, lai viss šis pāriet, lai viss šis notiekošais haoss nedaudz pierimst, atļauj uzņemt visiem spēkus un saprast, ka nevaram padoties.

– Tu runā kā īsta sargātāja, – viņš iesmejoties saka, – bet ne jau tur tā lieta. Neviens nav gatavs atkal cīnīties, īpaši jau tie, kuri vienreiz gājuši ellei cauri. Nav jau arī nekādas cerības, un nav vairs par ko cīnīties. Turklāt noziedznieki tagad ir kambionu pusē. Kādreiz nācās cīnīties tikai ar kambioniem.

– To ir visai skumji dzirdēt.

Daniels apliek roku ap maniem pleciem.

– Kamēr turamies visi kopā, tikmēr viss būs kaut cik normāli.

Uzlieku galvu uz viņa pleca.

– Tas tiesa.

– Tas jau bija pārāk, – viņš klusi saka.

Paskatos uz viņu.

– Vai viss kārtībā? Tu tikai nesen pārcieti kaut ko tik traku un tagad jau atkal.

– Neuztraucies par to, – viņš viegli pasmaida, bet tomēr mani vēl māc šaubas, – labi, es iedzēru pretsāpju zāles, kamēr biji dušā, pa lielam viss kārtībā, jūtamas vairs tikai nelielas sāpes.

Atlikušo vakaru Daniels pārsvarā noguļ uz dīvāna. Biju izgājusi kādu laiku pasēdēt ārā, ieelpot svaigu gaisu. Pieņemu domu, ka pretsāpju zāles viņam varētu arī nepalīdzēt, iespējams, tāpēc viņš tagad gulšņā uz dīvāna. Vaicāju, vai viņš nevēlas kaut ko apēst, bet viņš atbild, ka īsti nav apetītes. Tā nu sēžu viena virtuvē, dzeru tēju un ēdu omleti. Pašai īsti nelien iekšā. Nevarēju jau tikai sev vien uztaisīt, kaut arī viņš atteicās, tomēr viņa šķīvis stāv pretī. Pabeigusi savu porciju, nolemju, ka aiznesīšu viņa ēdienu līdz dzīvojamai istabai. Viņš tieši neguļ. Nolieku šķīvi uz galda, un viņš uz to paskatās.

– Nevajadzēja.

– Bet par vēlu. Cerams, neliksi visu mest miskastē.

– Protams, nē.

Viņš pieceļas un izlaiž roku caur saviem matiem. Jūtu, ka viņš nepavisam nevēlas ēst, bet nāksies, ja reiz es pat pienesu klāt.

– Nogurums vai pretsāpju līdzekļi nestrādā?

– Abi, – viņš smagi nopūšas.

Daniels diezgan ilgi skatās uz pirmo kumosu, līdz beidzot ieliek to mutē. Katrā ziņā, viņš mierīgi varēs paskriet man garām uz vannasistabu. Apsēžos dziļāk dīvānā, sakrustodama kājas. Izēdis pusi, viņš nedroši paskatās uz mani.

– Paldies, ka... ka pagatavoji ēst.

Nedaudz iesmejos, jo zinu, ka viņam sagādā grūtības ko tādu pateikt.

– Protams, tas bija tikai pašsaprotami. Tu man neesi vienaldzīgs.

Nezinu, vai bija īsti vietā tā teikt, un vai viņš saprata to pareizi. Viņš noliek šķīvi uz galda un paskatās uz mani.

– Tu man arī neesi. Man vēl joprojām ir jūtas pret tevi. Nekad nebija pazudušas.

Tikai pasmaidu, jo nezinu, ko teikt. Vēlos teikt, ka tāpat, bet... nav jau nekāds bet. Man viņš ir ļoti svarīgs, bet es šobrīd nevēlos būt ar viņu kopā un pieņemu domu, ka viņš arī nē, ka tās ir tikai tādas attiecības.

Neilgi pēc vakariņam ejam gulēt. Tas, kas notikatajā vietā, nešķiet reāls, kā jau visa šī pasaule. Vienīgi jūtu vēl tādu kātirpoņu kājās. Augstums jau arī bija pamatīgs, brīnums, kā nenositāmies unizpeldējām krastā.