Durvis starp murgiem

𝟛𝟛

Šodien Daniels atgriezās pēc pāris dienu prombūtnes. Enija saka, ka viņš meklējot atlikušos kambionus, kas sagūstīja mani. Domāju, ka viņus nošāva, bet izrādās, ka daži paspējuši aizbēgt. Mani neapmierina tā doma, ka viņš vēlas atriebties. Tas pašreiz ir bezjēdzīgi un pārāk pārgalvīgi. Labi, ka viņš nedodas viens, bet ar vēl pāris sargātājiem. Arkādijs gan nepiekrita šādam risinājumam, tāpēc atturējās un nedevās viņam līdzi.  

Abi sēžam uz laipas pie ezera. Nolēmu, ka beidzot ir laiks nopietni aprunāties. 

– Daniel, esmu gatava atkal doties tālāk.

– Bet te tu esi drošībā. Es nepieļaušu, ka ar tevi atkal kaut kas notiek.

– Tu nevari mūžīgi mani aizsargāt, un es nevaru mūžīgi te palikt. Tas, kas ar mani notika... es to atcerēšos līdz sava mūža galam, bet man ir jātiek tam pāri, man atkal ir jāsper solis cauri durvīm. 

 – Tev uzbruka vietā, kur vajadzēja būt droši! Nē, labāk tev uzturēties šeit. 

– Agrāk vai vēlāk es došos no šejienes prom, labāk, ka dodos ar kādu, nevis aizlavos vienatnē. Šoreiz mēs turēsimies kopā, būsim gatavībā it visam. – Cieši saņemu viņa roku, mēģinot viņu pārliecināt.

– Nu labi. 

Vēlos palikt ar Arkādiju, bet vēlos arī doties tālāk, jo notikušais nespēj mani apturēt un nevajadzētu jau arī. Zinu, ka Arkādijs nepiekritīs tam, ka atkal dodos prom, bet mūžīgi jau nevaru te uzturēties. Enija un Ēriks nesen arī devās prom, bet ne uz pārāk ilgu laiku. Arkādija mājvieta patreiz ir drošākā vieta. Enija un Ēriks te ir jau iedzīvojušies, tāpat kā es un Daniels. Arkādijam nav nekas pret to, ka mēs te dzīvojam, tieši pretēji, viņš saka, ka šī māja tagad ir arī mūsu, bet pat viņš mēdz aiziet. Negribu sēdēt mājās un noskatīties, kā pārējie brīvi var doties jebkur. Jau neskaitāmas reizes domāju par to, ka esmu gatava atkal kaut kur doties un beidzot tas ir jāizdara.

– Līna, kā jau tu zini, tavs tēvs tevi nelaidīs prom.

– Zinu, bet es ar viņu aprunāšos. Mēs varam iet kaut tūlīt pat ar viņu parunāt.

Daniels pieceļas un pasniedz roku. Domāju, ka viņš to neuztvers tik burtiski, bet viņš ir gatavs uzreiz iet pie Arkādija un runāt. Esmu nedaudz nobijusies, bet zinu, ka Arkādijs nespēs man aizliegt to, ko es vēlos.

Dodamies uz savām istabām, jo Daniels ierosina, ka ja mēs būsim jau gatavi doties prom, tad viņš nespēs mūs apstādināt. Ieeju guļamistabā un paņemu mugursomu. Stāvu un domāju, vai tik tiešām esmu gatava, bet ja ne tagad, tad nekad vairs nespēšu. Pēc tā negadījuma esmu atkopusies – gan fiziski, gan emocionāli.

Pēc pāris minūtēm ienāk Daniels. – Līna, tu esi gatava?

– Tūlīt, uzvilkšu vēl džemperi.

– Tu tiešām esi gatava iet?

– Jā, – nopietni atbildu.

Arkādijs sēž virtuvē un lasa biezu, tumši zaļu grāmatu. Pacēlis galvu, viņš mūs pamana. – Vai iesiet kaut kur pastaigāties?

– Nē, mēs... – nepaspēju pat pateikt, kad Arkādijs pielec kājās.

– Nē, nekādā gadījumā! Te tu esi drošībā. Es nevēlos, lai tu atkal iekulies kādās nepatikšanās.

– Bet es būšu ar Danielu. Ar mani viss būs kārtībā.

– Nē! Izslēgts. Es... – viņš smagi nopūšas, – es nevēlos, lai tu doties tur, nevēlos katru mirkli uztraukties, domājot, kur tu esi un vai viss ir kārtībā.

– Bet es vēlos kaut kur arī doties! Es dievinu šo vietu, bet vēlos arī pabūt kaut kur citur. Lūdzu!

– Arkādij, es būšu ar viņu, – Daniels mēģina viņu pārliecināt.

Viņš paskatās uz mani un Danielu. Iestājas klusums.

– Labi, bet lai pēc pāris dienām būtu atpakaļ. Un tu, – viņš norāda uz Danielu, – neizlaid viņu no acīm!

Apskauju Arkādiju, viņš diezgan negribīgi mani atlaiž, un mēs dodamies ārā. Vēl pēdējo reizi atskatos uz māju, kad parādās durvis. Mēs apstājāmies pie tām.

– Tagad vai nekad. – Saku.

Daniels saņem manu roku, es aizveru acis un mēs ejam taisni pretī tumsai.