Durvis starp murgiem

𝟛

Atveru acis un pamanu kokus. Esmu mežā. Ļoti tumšā mežā un viena pati. Šeit ir pārlieku neomulīgi, pat biedējoši. Stāvu uz meža takas. Dodos pa to uz priekšu. Ir tik ļoti bail, bet daļa manis pārvērš šīs bailes spēkā, kas man liek doties uz priekšu. Es vēlos būt spēcīga un nenobīties, lai kas mani sagaida. Cik banāli.

Starp kokiem uzspīd saules stars. Šī pasaule nav parasta un tā vien šķiet, ka tā mani pārbauda. Vai es sapņoju? Varbūt šī ir aizsaule, bet vai tad aizsaulei nav jābūt pilnai ar eņģeļiem un mākoņiem, paradīzei? Varbūt esmu ellē? Bet tas būtu diezgan nesakarīgi. Kur es esmu? Kāpēc te ir nebeidzamas durvis, kas ved tevi uz dīvainām vietām, piemēram, kā šī. Vismaz šeit nav kambionu. Tiešām dīvains nosaukums tiem. Ja šī ir realitāte, tad kāpēc tā ir savādāka nekā to atceros. Man ir atmiņas, kādai pasaulei ir jābūt, bet tas arī viss. Mēģinu sakoncentrēt domas, atcerēties par dzīvi pirms. Savā atmiņa tikai atceros Hannu un pozitīvas sajūtas, kas ar viņu saistās, bet ne notikumus. Es vēlos atcerēties vairāk, taču nespēju, parādās tikai galvassāpes. Dziļi ieelpoju, lai nomierinātu savu prātu. Nofokusējos uz to, ko redzu savā priekšā. 

Priecājos par saulaino laiku, līdz pamanu ceļmalā ko sarkanu. Dodos tuvāk un redzu, ka tā ir roze, kas aug pie akmens. Apskatoties tuvāk, redzu, ka tas nav vienkārši akmens, bet gan kapakmens. Šeit kāds ir aprakts. Uzrakstu knapi spēju salasīt.

Dusi mierā Raēle de Velle.

Tu cīnījies un godam kriti.

Tu pietiekami ilgi dzīvoji šajā tumsas pārņemtajā pasaulē.

Tu mūžam būsi mūsu atmiņās.

Diez kas viņa bija? Varbūt viņa bija pirmā, kas šeit ieradās? Kāpēc viņa ir apbedīta šeit, meža vidū? Cik ilgi viņa bija šajā pasaulē? Nekādu gadskaitļu. Bet kā gan uz kapakmens var būt gada skaitļi, ja es pat nezinu, kas tagad par gadu. Varbūt šeit laiks nepastāv. Tu vienkārši eksistē. Eksistē bez jebkādas īpašas nozīmes. Ja jau mēs neietekmējam to, ko darām un esam pakļauti kaut kādiem augstākiemspēkiem, tad kāds ir šīs pasaules vadonis, kāds, kas vēro katru mūsu kustību un sūta durvis? Spocīgi.

Drīz vien nonāku uz kārtīga zemes ceļa, kas ved ārpus meža. Caur kokiem saskatu pļavu. Es tai tuvojos un jūtu patīkamo vasaras smaržu un silto vēju. Pielieku soli un beidzot esmu ārā no meža. Dziļi ieelpoju dzidro gaisu. Jūtos atvieglota, laikam jau tāpēc, ka manas dzīves pirmās minūtes ir bijušas tīrākā elle. Tomēr šeit var būt arī kas skaists. Varbūt šeit nav nemaz tik slikti? Kamēr nav kambionu, esmu gatava te pavadīt savu dzīvi, ja tā ir lemts. Šai vietā ir diezgan kluss un mierīgs. Jūtu, kā šī vieta dod man enerģiju.Te nebūtu slikti apmesties uz dzīvi, kā tie tur cilvēki, kalna galā. No tās mājas plūst smieklu skaņas, prieka dzirkstis. Uz mirkli apstājos ceļmalā, lai apskatītu māju. Tā ir neliela, bet vairāk arī cilvēkam nevajag. Pa pagalmu skraida bērni. No mājas iznāk sieviete, kas mani pamana. Viņa pamāj man un silti uzsmaida. Nevēlos no šejienes aiziet, bet man ir jādodas tālāk.Jūtu tādu kā smagumu sirdī. Pēc kāda laika pamanu durvis pļavas vidū. Tās ir tumši zilā krāsā. Tuvojoties, jūtu vēsumu. Nekas labs aiz šīm durvīm mani nesagaida. Iespējams, durvis norāda, kas aiz tām ir sagaidāms. Ja reiz iepriekšējās izstaroja siltumu un mieru, tad arī nonācu tādā vietā. Nevēlos pat zināt, uz kurieni vedīs šīs durvis. Tagad saprotu, kāpēc tā sieviete ir apbedīta šajā vietā. Te var justies droši, pat mežs vairs neliekas tik biedējošs. Diez kāpēc šeit vispār ir šāda vieta? Iespējams, tas liek nepadoties un cerēt uz kaut ko tiešām labu. Bet es tam neticu. Saņemu savus spēkus rokā un beidzot atveru tumšzilās durvis. Auksts gaiss pāršalc manu ķermeni, un es iekrītu tumsā, atkal lidojot bezsvara stāvoklī.