Piezemējos uz kājām, tik stabili kā nekad agrāk. Esmu uz zemes ceļa. Debesis apmākušās, bet vietām spīd saule, it kā radot cerīgu pasauli. Redzu sev pretī kūti, otrā pusē – pamestu milzīgu metāla konstrukciju. Neteiktu, ka tā ir ēka, pat nezinu, kas, pie velna, tas varētu būt. Kūts durvis atveras. Satveru ieroci un notēmēju. Iznāk vīrietis, tērpies melnā... pat nezinu, kā to nosaukt, jo tas nepavisam nav mētelis, drīzāk apmetnis, tikai ar piedurknēm. Viņam galvā ir kapuce un sejai priekšā šalle. Viņš arī ir notēmējis uz mani, bet tad, it kā atpazinis mani, nolaiž ieroci un noņem kapuci.
– Daniel.
– Līna. – Viņš sper soli tuvāk, bet es soli atpakaļ. Viņš nesaprašanā apstājas. – Kāpēc tu aizgāji, neko nesakot?
– Man vajadzēja aiziet.
– Tu nevari iedomāties, cik dusmīgs es esmu uz tevi, kad tu neko neteici, nedevi ziņu. – Viņš to saka nopietnā tonī. Viņš tik tiešām ir dusmīgs uz mani un... uztraucies.
Izdzirdam skaļu troksni ne pārāk tālu no mums. Metos uz metāla konstrukcijas pusi.
– Līna, nē, nāc... – dzirdu viņu saucam, bet neklausos, jo pati izlemju, kur dodos.
Uzskrienu pa kāpnēm, kas ārpusē sniedzas līdz durvīm otrā stāva augstumā. Atveru tās. Iekšā pilnīga tumsa. Izņemu kabatas lukturīti, kas vēl joprojām ir pie manis. Redzu iekšpusē kāpnes, kas ved līdz pašai augšai. Skrienu pa tām augšup. Izskrienu uz jumta, uz tādas kā nelielas platformas. Skatos visapkārt. Meži, pļavas un nekas vairāk. Un ceļš, kas ved prom no šīm ēkām. Izdzirdu aiz sevis nākam Danielu. Turpinu skatīties apkārt un ieraugu it kā dūmus kūpam. Tas nav pārāk tālu. Pietiekami tuvu, lai sāktu bēgt, ilgāk vairs neuzkavējoties. Pagriežos uz izeju, bet viņš stāv man priekšā. Es nespēju ieskatīties viņam acīs. Viņš stāv man priekšā un zinu, ka skatās uz mani.
– Kur tu biji? No kurienes tev tie zilumi, šis mētelis, cirvis un ierocis?
Viņš vēlas pielikt plaukstu pie manas sejas, bet es to satveru, pirms viņš skar manu seju. Atsviežu viņa roku atpakaļ. Pagrūžu viņu malā. Paeju viņam garām. Izeju no celtnes un dodos pa ceļu, virzienā prom no dūmiem. Ja viņš pirms vairākām dienām uzvedās nesaprotami, tad tagad tā uzvedos es. Tam ir savi iemesli. Es vairāk nevēlos, lai kāds man pieskaras, nevēlos ne ar vienu runāt, nevēlos uz kādu paļauties. Zinu, ka viņš man seko. Esmu kādu gabalu jau nogājusi, kad viņš mani panāk un nostājas man priekšā. Vēlos paiet garām, bet viņš mani nelaiž. Paceļu skatienu augšup.
– Kas notika? – Viņš sašutušā, jau mazāk dusmīgā balsī jautā.
– Nekas.
– Tu tāpat vien nemainītos. Cilvēki nemainās tāpat vien un turklāt tik pēkšņi. Ir pagājušas tikai pāris dienas, bet tu esi kā cits cilvēks. Kas tev ko nodarīja? – Es klusēju un turpinu skatīties uz zemi, jo zinu, ja ieskatīšos viņa acīs, tad viņš noteikti visu no tām nolasīs. – Es tevi lūdzu, neklusē un nespīdzini mani.
Beidzot paceļu acis un ieskatos viņa acīs. Sasprindzinu žokli, sakožu zobus tik spēcīgi, cik vien iespējams, ka tas pat kļūst sāpīgi. – Nevēlos par to runāt.
Viņš satver manu roku. Cenšos atbrīvot to no viņa tvēriena, bet viņš ir daudz spēcīgāks par mani. Daniels pavelk mēteļa piedurkni uz leju. Kaut šķita, ka pārāk ilgi rokudzelži man uz locītavām nebija, tomēr nelielas pēdas ir palikušas. Tas ir tikko manāms, bet viņam – pat ļoti. Viņš atlaiž manu roku, aizver acis un jūtu, ka viņa elpa paliek straujāka.
– Kas, vienkārši pasaki kas, un es izrēķināšos ar viņiem.
– Nav vajadzības, – klusi saku. Uz mirkli pat vēlos raudāt, bet noturos. Noriju to kamolu, kas stāv kaklā.
Daniels vēlas mani apskaut, bet pēc Kurta man ir pretīgi laist kādu sev tuvumā. Viņš laikam arī to pamana.
– Dievs žēlīgais, – viņš aizsedz seju ar plaukstām un atiet no manis.
– Kurts. – Tiklīdz viņš izdzird šo vārdu, tā nobāl vēl vairāk. – Daniel, nekas nebija, zvēru, nu vismaz nekas tāds, ko tu domā.
– Kā to saprast?
Izstāstu par pili, par to, kā mani pamanīja Kurts, bet nepieminu otru vārdu, nezinu kāpēc. Laikam jau tāpēc, ka Zaharijs man neko nenodarīja un pat nemēģināja kaut ko nodarīt. Izstāstu, kā es no viņiem tiku prom un redzu, kā Daniels manu acu priekšā lēnām iekšēji sabrūk.
– Es tevi lūdzu, tikai nevaino sevi. Pati esmu vainīga, ka aizbēgu. Vienkārši, es nevēlējos vairs nevienam uzticēties, kad visu uzzināju. Kāpēc tu man neko neteici?
– Lai tevi pasargātu, – viņš aizlūzušā balsī atbild, – bet es nespēju.
– Daniel, nekas nebija.
– Bet tomēr viņš tev pieskārās, viņš bija tev tuvāk, nekā vajadzēja! Tas ir šausmīgi, par to domājot vien.
Pieeju pie viņa un uzlieku roku uz viņa pleca. Nezinu, ko teikt. Nespēju pat pasmaidīt, vai parādīt, ka viss kārtībā, jo nekas nav kārtībā. Vienkārši eju tālāk pa ceļu un viņš arī. Priekšā durvis. Viņš pieiet pie tām un atver. Nostājos viņam blakus. Viņš nedroši saņem manu roku.
आप पढ़ रहे हैं
Durvis starp murgiem
एक्शनNo vietas uz vietu caur durvīm, nekad īsti nezinot, kur nonāksi. Nonākot savādā pasaulē bez atmiņām par iepriekšējo dzīvi, Līnai nākas atrast savu ģimeni, draugus un mīlestību, taču ne viss ir tik vienkārši. Vietas, kur pats ļaunums ir apsēdis, viņa...
