Durvis starp murgiem

𝟝𝟙

Puskrēsla. Ap kaklu man ir šalle, kas nosedz ievainojumu, bet ne pilnībā. Uz ielas daudz cilvēku, pat ceļa vidū. Izskatās, ka notiek kaut kādi svētki, tālumā dzirdama mūzika. Visi izskatās tik laimīgi. Neviens man nepievērš uzmanību. Eju uz priekšu pūlim līdzi. Redzu gar malām krāsainus lukturus, skrienam bērnus ar apzīmētām sejām un cukurvati rokās. Lēni, pastaigādamās, eju gar visai augstu kalnu. Redzu kalna galā tādu kā templi ar kolonām. Pie tā ir sapulcējušies daudz cilvēki, un ik pa laikam dzirdu pūļa izsaucienus. Dodos tālāk. Tas ir pārsteidzoši, ka neredzu nekādus kārtības sargus. Tomēr drīz vien, šādi skatoties pa malām, uzskrienu virsū cilvēkam.

– Kāds pārsteigums! Man šķita, ka tu vairāk nevēlies mani redzēt? – Saka Eliass, samiegtām acīm skatoties manī.

– Nevēlos jau arī. Tu vienkārši man visu laiku trāpies ceļā.

Paeju viņam garām. Jūtu, kā viņš satver mani aiz pleca, un nostrādā mans reflekss, ko pati neesmu gaidījusi. Izvelku dunci un saspringti turu to rokās, gatavībā... uzbrukt viņam? Viņš skatās uz mani ar nesapratni un izbrīnu, bet tad pamana manu kaklu. Ātri novācu dunci, pirms apkārt esošie pamana.

– Kas... kāpēc tev asinis uz kakla? Vai tev ir iegriezts?

Neatbildu un eju tālāk. Zinu, ka viņš man seko. Pielieku soli un cenšos nozust pūlī. Nogriežos gar ielas stūri uz parku un sāku skriet. Bet viņš mani notver. Satver aiz rokām un piespiež pie koka ar skatu pret sevi. Viņš atbrīvo vienu manu roku. Vēlos kaut ko darīt, bet tas ir Eliass, un nodarīt viņam pāri es nespēju, viņš nav to pelnījis. Viņš pavelk manu šalli uz leju, pilnībā atsedzot kaklu. Viņa žoklis saspringst, acīs iedegas naids un dusmas.

– Kas tev to nodarīja?

– Neviens.

– Kas?! – Viņš sāk pacelt balsi. – Atvaino. Nāc man līdzi.

Viņš satver manu roku. Ļauju viņam vest sevi caur cilvēkiem, pa ielām. Nogriežamies kādā šķērsielā, kur atrodas ļoti mazas mājas, vasarnīcas. Ieejam vienā no nelielajām mājām. Pilnīga tumsa. Eliass uzvelk sērkociņu un aizdedz sveci, kas stāv uz galda. Sveces liesma telpu diez ko neapgaismo. Neko īpaši neredzu, tikai galdu pie neliela loga. Apsēžos pie tā. Viņš pieiet pie skapja, atver to un izņem palielu vīriešu kreklu.

– Kam šī būda?

– Nezinu, pamesta jau kādu laiku.

Viņš noplēš pamatīgu gabalu no krekla, pieiet pie izlietnes un saslapina. Sēžu nekustīga, vērojot katru viņa kustību. Viņš pienāk pie manis, notupjas manā priekšā un, viegli pieskaroties, noslauka asinis no mana kakla. Aiz sāpēm cieši satveru viņa otru roku. Viņš paskatās uz mani ar žēlpilnu skatienu.

– Varbūt pateiksi, kurš tev to nodarīja?

– Nē, nevēlos.

– Kāpēc? Kāds tuvs? – Viņš ieskatās manās acīs, skatos pretī un nenovēršos. Cenšos neapstiprināt viņa jautājumu. – Cerams, ka ne Daniels. – Viņš iesmejas, bet es novēršos. Viņš to bija domājis kā joku, bet saprot, kas tas nebūt nav joks. Viņa skatiens pavēršas lejup, redzu, ka viņa dūres niknumā sažņaudzas. – Kur viņš pašreiz ir?

Viņa skatiens nav dusmu pilns un balss izklausās pat vienaldzīga, kas mani pārbiedē un liek man apjukt. Viņš ir gatavs uzšķērst Danielu, un es nevēlētos, lai viņi sadurtos, taču saku to, ko zinu.

– Es nezinu, iegāju viena durvīs. Viņš, iespējams, man sekoja, bet, iespējams, viņu sagūstīja, jo mums dzinās pakaļ.

– Paklau, paliec te, man ātri jāiziet. Būšu atpakaļ pēc iespējas ātrāk, – viņš noglāsta manu vaigu un to noskūpsta.