Durvis starp murgiem

𝟝𝟠

Nonākot citā vietā, uz mirkli nesaprotu, ko redzu. Samirkšķinu divreiz, lai pārliecinātos par realitāti. Redzu lielu pilsētu, bet ne jau kā visas citas. Šajā ir lielas, spožas, modernas daudzstāvu ēkas. Tas ir kā nonākt tālā nākotnē. No kalna lejup ved neliela taka. Steidzīgi eju uz pilsētas pusi. Nonāku pie pilsētas robežas. Tā ir vārda tiešā nozīmē pamanāma robeža. Kur beidzas ārpasaule, tur sākas spožas plāksnes uz zemes. Var redzēt skaidru robežlīniju. Speru soli un it kā izeju cauri neredzamam plīvuram. Paskatos atpakaļ, un tā arī ir. Esmu izgājusi cauri hologrammai, jo vairs neredzu kalnu un mežu, no kurienes nācu, bet daudz skaistāku ainavu.

Viss pilsētā ir perfekti tīrs un moderns. Cilvēki staigā interesantos apģērbos. Paskatos uz sevi. Jā, atkal galīgi neiederos. Eju pa ielu, laikam. Īsti nemanu ierastās ielas, kur trotuārs ir nodalīts no ceļa. Starp mājām ik pa laikam ir tādi kā nelieli laukumi, kuriem pa vidu ir liels, īsts koks vai strūklaka. Pie kādas ēkas ir milzīgs ekrāns, kurā rāda pilsētu, un runā maiga sievietes balss: „Sveicināti, Tutisimā. Modernākā un drošākā pilsēta šajā pasaulē". Interesanti. Redzu kaut ko līdzīgu kartības sargiem, taču tie, šķiet, tik tiešām vienkārši sargā pilsētas mieru, nevis klausa augstāko pavēles. Eju tieši gar viņiem, un viens satver mani aiz rokas.

– Atvainojiet, mis, jums jānāk ar mani.

– Kāpēc? – Esmu gatavībā pretoties, bet viņš atkāpjas pāris soļus atpakaļ, dodot man personīgo telpu. 

– Acīmredzami, jūs tikko kā ieradāties šeit un nepārzināt galvenos noteikumus. Jūs nevarat šāda staigāt pa ielām.

Mani ved atpakaļ pa ielu, pa kuru nācu, bet nogriežamies uz citu pusi. Manā priekšā ir liela ēka, arī visskaistākā. Mani ved uz tās pusi. Ieejam iekšā. Redzu rindas, kas ved līdz durvīm. Mani nostāda vienā no rindām. Jau sāku domāt, ka man liek doties prom no šīs pilsētas, ka te neiederos vai kā savādāk.

– Kad ierodieties šeit, tad, pirmkārt, ir jānāk uz šo vietu. Lūdzu, stāviet rindā.

Daru, kā liek. Redzu cilvēkus nozūdam tālāk aiz vairākām durvīm, tomēr neviens nenāk atpakaļ. Rinda ātri vien virzās uz priekšu un drīz vien mani izsauc. Mani ieved nelielā telpā, kas klāta ar spožā, tumši zilām, metāliskām plāksnēm. Telpa ir ļoti maza, iespējams, pusotrs reiz divi metri. Pavadītājs iziet, atstājot mani vienu. Telpā nekā nav.

– Lūdzu, novelciet visas savas drēbes.

Novelku bikses, kreklu, jaku, kedas. No sienas plāksnes uzrodas atvilktne. Salieku drēbes tur, bet tā neaizveras.

– Visas, lūdzu. Pirms jaunu drēbju izsniegšanas, vai vēlaties noskaloties?

– J... Jā, laikam jau. 

Sastingstu. Paskatos visapkārt telpai. Novelku arī apakšveļu un palieku kaila stāvam. No griestiem sāk šļākties silts ūdens. Beidzot visi netīrumi tiek nomazgāti. Sen man tas bija vajadzīgs! Pēc dušas mani noskenē ar lāzeru, un parādās vēl viena atvilktne. No tās izņemu tīru apakšveļu. Atvilktne aizveras. Manā priekšā parādās ekrāns un vadības panelis.

– Lūdzu, nekustieties, tūlīt tiks noskenēta jūsu seja, – atkal pārbrauc lāzers. – Nosauciet savu vārdu un atstājiet labās rokas pirkstu nospiedumus labajā pusē norādītajā vietā.

– Līna. – Uzlieku pirkstus uz planšetes pa labi, tie tiek noskenēti.

– Līna Meliora. Esiet sveicināta Tutisimā. Jums tiek piedāvāts standarta apģērbs un standarta bezmaksas mītne. Vai pieņemsiet tos, vai izvēlēsieties citas iespējas par savām finansēm.

– Citas iespējas, laikam jau, ja spēju to atļauties.

– Lieliski, – ekrāns tūlītēji atver interesantu apģērba piedāvājumu. – Piedāvājam jums mūsu virtuālos apģērbu veikalus.