Durvis starp murgiem

𝟚𝟠

Pamostos kaut kādā nelielā dzīvoklī, gultā, bet ar drēbēm, kas noteikti nav manas. Man mugurā melns t– krekls. Tas smaržo tik patīkami un tik pazīstami. Tas smaržo pēc Daniela. Pieceļos, jo dzirdu kādu staigājam. Atveru durvis un redzu, ka tas ir Daniels, kurš virtuvē kaut ko gatavo. Sāku domāt, ar ko gan beidzās vakardienas vakars.

– Labrīt, – viņš saka, uzlikdams uz galda šķīvi ar pankūkām.

– Labrīt. Kas šī par vietu?

– Tu neko neatceries? – Viņš jautā. – Mēs palikām sēžot uz torņa, vērojām zvaigznes, un tu aizmigi. Parādījās durvis, un mēs nonācām manā dzīvoklī. Es tevi aiznesu līdz gultai, pats gāju gulēt uz dīvāna. Noliku uz gultas drēbes, kuras tu acīmredzami kaut kad nakts laikā pārvilki.

– Skaidrs.

Laikam esmu pusnomoda stāvoklī, ka neko īsti neuztveru. Atceros vakardienu. Tas bija labākais skūpsts manā mūžā. Daniels ik pa laikam uz mani paskatās, bet ne tā, kā agrāk. Tagad, skatoties uz mani, viņš pasmaida. Katru reizi saskatoties es nedaudz samulstu. Šķiet, vakardien es viņu iepazinu tik labi, ka nevajag pat zināt sīkumus, nevajag zināt pat pagātni.

– Tu vari arī apsēsties pie galda un sākt ēst, nevis skatīties uz to visu, – viņš smejoties saka.

Apsēžos pie galda un drīz vien viņš man piebiedrojas.

– Tev ir daudz īpašumu? – Jautāju.

– Ne pārāk. Man patīk tādas vienkāršas dzīvesvietas. Galvenokārt uzturos tajā mājā, kur tu mani pirmo reizi satiki. Šeit reti kad nāku, tikai tad, kad ir kaut kādas darīšanas vai sen neesmu redzējis cilvēkus. Pilsētai arī nav ne vainas. Ja vēlies, šeit ir daudz jauku veikalu, kur iepirkties, varam aiziet pastaigāt, ja nav iebildumu?

– Jā, ar lielāko prieku. Zinu, ka nevēlies neko daudz stāstīt par sevi, bet tomēr vai varu kaut ko uzzinat? Labprāt uzzinātu nedaudz par sargātajiem.

– Man īsti nav daudz ko stāstīt par sevi, vismaz nekā laba. Varētu teikt, ka traģisks dzīvesstāsts. Ja godīgi, tad nožēloju, ka tevi uzņēmu par sargātāju. Tu tiec pakļauta briesmām esot viena no mums.

Pieskaros viņa plaukstai.

 – Tiku pakļauta briesmām pat pirms pievienojos jums un tiku ar to galā. 

Pie brokastu galda vairāk nekas īsti netiek apspriests. Pajautāju, kas tā vakar bija par vietu. Viņš saka, ka sen to atradis un neviens cits viņam zināmais cilvēks to vietu nezin. Nojaušu, kāpēc viņš nevienam neko par to nav teicis. Tā ir kā viņa īpašā vieta. Interesanti ir tas, ka durvis mūs turp aizveda un ka viņš to vietu parādīja man. Vai tas varētu par kaut ko liecināt?

Ārā ir vienkārši burvīgs laiks, silts, saulains, kaut arī nedaudz mākoņains. Abi ejam pa pilsētas ielām, ik pa laikam ieejot kādā veikalā. Viņš uzdrošinās saņemt manu roku. Apmeklējam kārtējo veikalu, kad ieraugu skaistu, gaiši zilu kleitu. Daniels pienāk man klāt un nočukst.

– Uz tevis tā izskatīsies vienkārši lieliski.

Paņemu kleitu un eju uzlaikot. Paskatos spogulī un izskatos burvīgi. Izeju atrādīties Danielam. Viņa acis iemirdzas, mani ieraugot.

– Vai tev patīk? – Nedroši jautāju.

– Protams, kleita ir skaista, bet tu vēl skaistāka.

Kārtējo reizi viņš liek man nosarkt un samulst. Viņš zina, ko teikt, viņš zina, kā likt man pazaudēt prātu.

– Līna, man uz pāris minūtēm jāaiziet, – viņš saka, kamēr ģērbtuvē novelku kleitu.

– Jā, labi. Kur satiksimies?

– Tepat ir parks. Gaidi mani tur.

– Gaidīšu.

Iznāku no ģērbtuves, un Daniels jau ir nozudis. Eju pie kases maksāt par kleitu, bet kasiere saka, ka par to jau samaksāts. Ar saiņiem rokās dodos uz parku gaidīt. Blakus parkam plūst neliela upīte. Sēžu uz koka sola ēnā un skatos, kā bērnu laukumā spēlējas bērni. Netālu no manis sēž divas labi ģērbtas sievietes, kuras kaut ko apspriež un ik pa laikam uzmet man acis. Iespējams, viņas runā par mani, bet mani tas īpaši neuztrauc. Nedomāju, ka izceļos ar kaut ko īpašu uz pārējā sabiedrības fona. Aizveru acis un atspiežos pret sola atzveltni, dziļi ievelkot svaigo gaisu.

– Līna Meliora? – Kāda sieviete jautā.

Atveru acis un redzu sev priekšā stāvam vienu no abām sievietēm. Viņas skatiens ir ieurbies manī. No kurienes viņa mani zina? Tas ir ļoti aizdomīgi.

– Kas... nepareizais cilvēks, – nemāku uz vietas samelot, viņas noteikti to nojauš, bet nevaru saprast, vai viņas ir bīstamas.

– Vai jūs, lūdzu, nenāktu mums līdzi?

– Kāpēc gan man būtu jāiet jums līdzi, ja neesmu tā, ko meklējat?

– Nedomājam vis. Vienkārši nāciet. – Viņa spēcīgi satver mani aiz rokas.

– Atlaidiet mani, ko jūs iedomājieties!?

Nejauši trāpu viņai pa degunu. No tā sāk tecēt melnas asinis. Viņa ir viena no kambioniem. Man šķita, ka šī ir droša pilsēta, ka viņi neuzrodas tā pēkšņi, kur nu vēl šādās pilsētās. Metos bēgt atpakaļ uz centra pusi, jo man nav nekādu ieroču, bet viņa mani satver atkal, šoreiz spēcīgāk. Otra sieviete nāk palīgā. Sāku kliegt pēc palīdzības, bet visi cilvēki kā pagaisuši. Pretojos, cik spēju, bet uz mani pusi nāk vēl pāris.

– Daniel! – Kliedzu, cik spēka.

Ieraugu viņu tālumā, un viņš ierauga mani.

– Līna! – Viņš kliedz manu vārdu.

Redzu, ka viņš skrien uz manu pusi, mēģinu izrauties, kaut ko izdarīt, bet viens no viņiem mani atslēdz, tāpēc pēdējais, ko dzirdu, ir viņu smiekli un Daniela balss, kas sauc mani.