Durvis starp murgiem

𝟚

Pēc neilga laika es beidzot atvēru acis un manā acu priekšā bija pasaule, kas vairs nebija melna. Es biju nokļuvusi kaut kur, kādā ēkā, kuru skaidri pazinu un kur biju pavadījusi lielāko savas dzīves daļu. Skola.

Beidzot redzēju cilvēkus un telpu, priekšmetus, kuriem varēju pieskarties. Kā es zināju, ka te mācos? Nezinu. Kaut kādas atmiņas sāka atgriezties pie mani. Katrā ziņā es zināju, ka šī ir mana skola. Bet kaut kas te bija savādāk. Cilvēki. Viņi staigāja nedabiski, reti kurš runāja, un pat ja runāja, tad nespēju saprast sacīto, jo viņi sačukstējās viens ar otru. Neteiktu, ka viņi kliboja vai kā savādāk, vienkārši viņi kustējās kā... kā roboti.

Gaiteņa galā pamanīju pazīstamu seju. Tā bija mana draudzene, vismaz es tā domāju. Viņa nāca pie manis un ne tā kā pārējie, viņa gāja normāli, kā cilvēks.

– Sveika, vai tu...

Viņa pielika manai mutei priekšā savus slaidos pirkstus. – Kušs, ne šeit. Nāc, iesim lejā aprunāties.

Viņa saņēma manu roku, un mēs nogājām pa kāpnēm, kas atradās blakus.

– Ja mūs izdzirdēs, tad neceri, ka paliksi dzīva. Starp citu, mani sauc Hanna. Mums jāatrod pareizās durvis. Es domāju, ka tās, tur augšā, tās, no kurām nāca zilganā gaisma, tās ir īstās. Katru reizi, kad es cenšos pa tam iekļūt, kāds aizšķērso ceļu. Mums jābūt ļoti uzman...

– Meitenes, ko jūs tur darāt? – Jautāja kāds vīrietis, kas skatījās uz mums no augšstāva. Viņš izskatījās pilnīgi normāls, ko gan nevarētu teikt par sievieti, kas nostājās viņam līdzās. Viņa skatījās, it kā vēlētos mūs apēst vai nogalināt, bet abi varianti viennozīmīgi bija briesmīgi. Hanna saņēma mani aiz rokas, un mēs metāmies skriet. Atskatījos pār plecu un pamanīju, ka daži cilvēki, vai arī kas tie bija, skrien mums pakaļ ar atņirgtiem zobiem, līstot melnām siekalām pār lūpām un gatavi mūs saraut gabalos. Es pārbijos un sāku skriet ātrāk, tik ātri, cik vien spēju. Mēs skrējām uz leju, tad pa ļoti tumšu, garu gaiteni un atkal atpakaļ, augšup pa trepēm. Tie briesmoņi skrēja ātri, bet mēs ātrāk, neapstādamās un neatskatoties. Viņu bija daudz, un drīz vien vairs nebija, kur skriet, tikai garš rozā koridors, kuru izgaismoja saules gaisma, vismaz es domāju, ka tā ir saules gaisma. Bet mums bija vēl vien iespēja, – atvērt durvis, no kurām plūda zila gaisma, un šķita, ka tās izstaro kādu nezināmu enerģiju. Hanna jau devās uz durvju pusi, kad ne no kurienes uzradās sieviete, kas pirms tam stāvēja blakus tam vīrietim. Nācās skriet pa koridoru, kurš jau bija pilns ar briesmoņiem. Paskatījos uz Hannu un sapratu, ka tagad vai nekad. Mēs skrējām, cik vien ātri varēdamas, bet tie centās mūs notvert. Ar katru soli skrējiens kļuva apgrūtinošāks. Hanna sāka atpalikt, bet turpināja skriet. Gandrīz jau bija sasniegts gaiteņa gals, kad izdzirdēju baisu kliedzienu. Hanna tika notverta.

– Skrien tālāk, glāb sevi! – viņa kliedza.

Skrēju, kā viņa lika, un nonācu gaiteņa galā, kur mani gaidīja tas pats vīrietis.

– Kur skriesi? Labāk pievienojies mums.

Zināju, ka atpakaļ nav vērts skriet, jo tur bija pilns ar briesmoņiem. Kāpnes, kas atradās blakus, lūk, mana vienīgā iespēj izdzīvot. Bet, ja skriešu pa tām, arī mani var notvert. Man jābūt ātrākai. Izmēģināju savu veiksmi un skrēju uz kāpņu pusi, bet vīrietis izrādījās ātrāks un saķēra mani aiz kājas. Kāpnēm pazuda margas, un es kritu starp tām. Redzēju, kā pazib stāvs pēc stāva, un uz mani nolūkojas desmitiem izsalkušu skatienu. Aizvēru acis, lai aizmirstos atmiņās un cerēju, ka pamodīšos. Bet tā nebija. Jutu, ka iekrītu lupatu kaudzē, bet tā viegli, gandrīz nesasitoties. Atvēru acis un ieraudzīju tumšu, nelielu telpu ar divām gultam. Istaba bija netīra un aizkrāmēta ar dažādām lietām, bet nevarētu teikt,ka te slikti oda. Pavēros augšup, no kurienes nāca gaisma. Biju kritusi krietnu gabalu, bet kāpēc esmu dzīva? Pēc kritiena no tāda augstuma cilvēkam būtu jābūt mirušam. Varbūt kaut kas kaut kādā veidā mazināja manu krišanas ātrumu, tāpēc es piezemējos tik viegli? Biju drošībā, bet vajadzēja atgriezties, palīdzēt Hannai un tikt prom no šīs pasaules – atrast pareizās durvis, kā teica Enija. Tās durvis, no kurām nāca zilā gaisma, tām vajadzēja būt īstajām, jo kāpēc tad viņi tik ļoti tās sargāja. Apsēdos uz gultas un domāju, kā tikt augšā. Gulta bija pamatīgi čīkstoša un radīja lielu troksni. Brīnos, ka neviens mani nesadzirdēja un tūlīt pat arī kļūdījos, jo kaut kas sakustējās pretējā gultā.