Durvis starp murgiem

𝟜

Pamostos pilsētā, parka vidū. Ir nakts, tumša, rudenīga nakts. Ielas apgaismo blāva laternu gaisma. Guļu slapjā zālē un mana labā roka mirkst peļķē. Pieceļos kājās. Esmu visa slapja un netīra, un man ir ļoti auksti. Skatos apkārt, cerēdama pamanīt kādu cilvēku. Pilsēta kā izmirusi. Viens vienīgs tukšums. Bet no kurienes nāk šī dīvainā skaņa? Cenšos saklausīt, no kurienes tā nāk. Saprotu, ka tā nāk no turienes, kur tālumā ar lieliem prožektoriem tiek apgaismota ēka. Tad turp arī došos. Liela iespēja, ka tur kādu satikšu. Taču kā lai tur nokļūstu? Parks ir neliels un diezgan atklāts. Ceļu ir daudz, bet tumsā ir grūti orientēties. Pamanu nelielu ceļu, kas nav labi apgaismots, bet tas tieši ved uz to pusi. Tas ir nedaudz dīvaini, ka izvēlos iet pa šo ceļu, jo, kā jau zināms, tumšākās ielas nav labākais ceļš, pa kuru iet, bet tā kā šī ir savādāka pasaule, tad varbūt šis ir vienīgais drošais ceļš. Skaņas pieaug un beidzot spēju saprast, kas tās par skaņam. Dzirdu mūziku, smieklus, cilvēkus runājam. Beidzot arī uz ielām sāk parādīties cilvēki. Viņi ir saģērbušies kā uz ballīti, tāpēc uz mani noskatās dīvaini. Es patiešām izskatos briesmīgi. Brūnganie mati izpūruši, slapjas, netīras drēbes un vēl piedevām ožu. Šajā mirklī vēlos atrast durvis uz nākamo pasauli.

– Līna? – jautā kāda garāmgājēja, kuru es uzreiz neatpazīstu satriecošā izskata dēļ.

– Enija? Tu izskaties neatvairāmi.

– Paldies, ko gan nevarētu teikt par tevi. Vai tu dodies turp? – Viņa norāda uz vietu, no kurienes nāk mūzika.

– Laikam. Kas tur vispār notiek?

– It kā nekas liels, kā jau katru vakaru, bet šoreiz esot vairāk cilvēku, jo beidzot laikam esot iemesls svinēt. Kāds atbrīvoja nozagtās dvēseles un ne jau kuras katras, bet vienas no lielākajām durvīm šajā pasaulē. Beidzot esam nedaudz brīvāki no kambioniem, protams, tālu vēl līdz pilnīgai brīvībai, bet tomēr – tik pilnas durvis atvērt! Tu pat nevari iedomāties, cik laimīgi esam. Šīs dvēseles tika meklētas pārāk ilgi. Mēs esam pateicīgi tam, kurš to izdarīja, lai arī kas viņš būtu.

Viņi nezin, ka to esmu izdarījusi es. Varbūt tā arī ir labāk. Mazāk briesmas draudēs. Labāk visu turēt slepenībā, vismaz sevis pašas dēļ.

– Nāc, iesim tevi sakopt un tad dosimies kopā.

Kā par brīnumu, Enijas māja ir netālu, ja tā ir viņas māja. Vismaz beidzot tieku dušā. Vienīgi siltā ūdens nav, bet man tas nav nepieciešams, jo vien ātri noskalojos. Enija iedod man tīras drēbes. Tā ir vīnsarkana kleita. Es šaubos, vai tiešām vēlos to vilkt, un vēl jo vairāk šaubos par to, vai vēlos turp iet. Bet, ja aiziešu, tad varēšu iepazīties ar jauniem cilvēkiem un uzzināt ko vairāk par šo vietu. Izklaides arī nenāks par sliktu. Kleita ir burvīga, un es tajā izskatos vienkārši apburoši. Tā ir ļoti vienkārša – augšdaļa perfekti pieguļ un kleita nav par īsu. Enija atnes vēl kurpes un mēteli.

– Paldies tev par visu! Kāpēc tu man tik ļoti palīdzi? – jautāju Enijai.

– Nezinu, tu izskaties tīri sakarīga. Mums noder katrs cilvēks, un visi cilvēki turas kopā, lielākoties tie, kas saprot pareizās morāles normas.

Ieslīpi paskatos uz viņu spogulī, mēģinot saprast, ko viņa ar to domā, taču tā vietā viņa man uzsmaida, izlaižot rokas caur saviem īsajiem, melnajiem matiem. 

– Mums laiks doties. – Viņa ieķeras man elkonī, un beidzot mēs dodamies. Ārā ir jūtams pavēss vējš, bet man vairs nav tik auksti, cik iepriekš. Mēs ejam visai raitā solī un beidzot nonākam pie spoži apgaismotas ēkas, ap kuru grozās pūlis. Uz mirkli izjūtu gandarījumu, ka redzu tik daudz cilvēku. Vienā stūrī pamanu cilvēkus, kam ir zilganbāla ādas krāsa, – ne jau tā, ka izteikti, bet tikko manāmi, it kā viņi būtu vairāk kā dzīvie miroņi, it kā būtu nosaluši.