Durvis starp murgiem

𝟟𝟘

Iela, jūtu uzpūšam vēsu vēju. Stāvu uz trotuāra, labi, ka ne ceļa vidū. Diez, kādreiz kādam tā ir gadījies, ka viņš, nonākot citā vietā, attopas ceļa vidū un tieši brauc mašīna? Tas nebūtu labākais liktenis un labākā nāve, drīzāk pat muļķīgākā, bet šaubos, vai durvis tā kādreiz izdarītu, turklāt neredzu nevienu dzīvo dvēseli, kur nu vēl kādu auto.

Priekšā paliela, grezna, tomēr ļoti veca pils, ja to tā varētu nosaukt. Izskatās vareni, aiz tās neko nesaskatu, it kā aiz horizonta līnijas būtu pamatīga nogāze. Diemžēl Daniels stāv man blakus. Cerēju, ka viņš nepaspēs satver manu roku, bet te nu viņš... mēs esam.

Spriežot pēc oranžajām koka lapām, ir rudens. Paskatos apkārt. Labajā pusē pāris dzīvojamās ēkas, bet pa kreisi jau sākas mežs. Priekšā esošā ēka ir masīva un ļoti atšķiras no pilsētas ēkām. Kā jau minēju, tad pēc konstrukcijas grūti pateikt, kas īsti tas ir domāts, bet pēc paskata interesanta. Tā ir liela, kaut gan varbūt tas ir tikai tāds pirmais iespaids, ka tā ir tik milzīga. Paskatos pa labi un pa kreisi, pāreju pāri ceļam uz ēku. Priekšā vārti, bet tie nav aizslēgti. Atveru tos.

– Ko tu dari? Ejam prom no šejienes.

– Es eju uz to ēku. Turklāt ne jau mani meklē.

Viņš dusmīgi paskatās uz mani, nopūšas, bet seko. Ceļš ir lapām noklāts, un ceļmalas ir apaugušas. Pieņemu, ka neviens te neuzturas. Gandrīz jau esam nonākuši pie durvīm, kad tās atveras un pa tām iznāk pavecs vīrietis ar sirmiem matiem, garu bārdu un tumšām, biezām brillēm uz acīm. Viņš paskatās uz mani, tad uz Danielu. Pie Daniela viņa skatiens apstājas, viņš acīmredzami viņu atpazīst.

– Daniels Belators. Negaidīti. Nākat iekšā, pirms kāds jūs ir pamanījis.

Saskatos ar Danielu. Viņš palaiž mani pa priekšu. Domāju, ka viņš mēģinās doties prom. Ieejot, aizraujas elpa. It kā nekā iespaidīga, bet man patīk šāda tipa ēkas pašas par sevi. Iekšpuse jaukā siltā tonī ar senlaicīgu pieskaņu. Ejam cauri lielai hallei. Nogriežamies pa labi un nonākam garā koridorā. Noejam garām pāris durvīm, vīrietis mūs ieved vienās no tām. Kabinets. Viņš aiztaisa durvis aiz mums, bet neaizslēdz.

– Belatora kungs, ko jūs šeit darāt?

– Lūdzu, vienkārši Daniels. Durvis mūs te atveda.

Vīrietis apsēžas krēslā un paskatās uz mums ar savām pelēkajām, tumšajām un nogurušajām acīm. – Jūs zināt, ka jūs meklē? Visi. Es jūs nenodošu, jo šīs ir sargātāju mājas, vienas no. Negaidīju, ka reiz vēl atgriezīsieties.

– Kā jau teicu, durvis atveda. Paldies par visu. Mēs tikai uz īsu mirkli te ieskrējām, viņa vēlējās ēku tikai apskatīt.

– Nu labi, bet ārā nerādieties. Ja iziesiet ārā, tad tūlīt nozūdiet. Šeit, tik tukšā vietā, ir pārāk daudzi, kuri tevi meklē, – viņš norāda ar pirkstu uz Danielu.

Izejam no kabineta. Mana ziņkāre ir pārgājusi un es nepavisam vairs nevēlos te uzkavēties, dzirdot, ka pat te neesam īsti drošībā. Tomēr neko nesaku Danielam, tikai klusām viņam sekoju, pastaigas solī ejot pa ēkas telpām.

– Tu esi kādreiz šeit bijis? – Klusi jautāju.

– Jā. Šīs reiz bija kā vienas no manām mājām. Vecāki teica, ka šī ir viena no drošākajām vietām, reiz bija... Protams, viss mainījās, kā jau visur, bet lielākoties tāpēc, ka vecāki nomira. Es nevēlējos te atgriezties. Kādu laiku sargātāji te vēl uzkavējās, bet... radās pārāk daudz problēmas, un viss tika pamests. Pašos pirmsākumos šajā vietā dzīvoja tikai un vienīgi sargātāji. Šī ēka bija viena no sanāksmes vietām. Kad viss it kā beidzās, sargātāji izvācās un atdeva dzīvesvietas cilvēkiem, kuriem vairs nebija māju un kuri nebija drošībā. Pili aizslēdza. – Klausos ļoti uzmanīgi viņa teiktajā. Viņa balss atbalsojas desmitkārtīgi pret tukšajām sienām. – Runāju tā, it kā tas būtu noticis pirms desmit gadiem, bet tas notika tikai pirms pāris.