Durvis starp murgiem

𝟛𝟡

Kad esam nonākuši manis izvēlētajā vietā, redze ir perfekta, nevis miglaina kā parasti, tāpēc pavisam viegli spēju noorientēties. Atkal esam mežā. Hmm, esmu par galamērķi izvēlējusies jūru, nevis mežu. Vēl trakāk ir tas, ka mēs atrodamies blakus kapiem. Ieklausos dīvainajā skaņā, ko dzirdu un saprotu, ka kaut kur tālumā tomēr ir jūra, pat ne tālumā, iespējams, tepat aiz kokiem.

– Kur mēs esam?

– Mēs esam tur, kur es domāju. Mūs aizveda ne tavas domas, bet manas.

– Nu, es biju iedomājusies par jūru.

– Nu tad mūs aizveda uz mūsu abu izvēlētajiem galamērķiem.

Viņš paiet man garām un iet caur kapsētu. Sekoju viņam. Izskatās, it kā Daniels kaut ko meklētu, zinātu, kur tas ir jāmeklē. Viņš palēnina gaitu un apstājas pie liela pieminekļa. Uz tā ir rakstīti cilvēku vārdi. Donika un Eizekils Belators.

– Vai... vai tie ir tavi...

– Vecāki. Es nevēlējos, lai viņi tiek te apbedīti un vēl jo mazāk vēlējos, lai tiktu uzstādīts piemineklis. Viņi to nevēlējās. Viņi nevēlētos, lai šādi viņus atcerētos, atcerētos, kā augstākus par pārējiem. Vismaz izpildīju vienu no viņu vēlēšanām – lai tiktu apbedīti klusā, mierīgā vietā netālu no jūras. – Viņš smagi nopūšas un aizver acis, ilgodamies pēc viņiem.

Kapsētas otrā galā parādās pāris ar diviem bērniem. Viņiem rokās ziedi, ko noliek pie kapa. Viņi kādu laiku stāv un raugās uz kapu. Sejās nav redzamas skumjas, jo viņi zina, ka viņu mīļotie cilvēki ir labākā un drošākā vietā. Paveros uz Danielu. Viņš arī ir pamanījis cilvēkus. Uzlieku roku uz viņa pleca.

– Vēlies doties prom? – Klusi jautāju.

– Jā.

Abi ejam pa smilšaino ceļu, kas ved uz kapsētas izeju. Ceļš turpina vest cauri mežam. Caur kokiem sāku saskatīt jūru. Tā ir tik mierīga, pat pārāk. Klintis paliek arvien augstākas, arvien vairāk tuvojamies malai. Ceļš apstājas klints malā. Tālāk nav iespējams iet, jo priekšā ir upe. Upes ietekā jūrā redzamas drupas no sabrukušas bākas. Līdz tām ved akmeņi, diezgan bīstami, taču Daniels jau dodas uz bāku pa akmeņiem, pasniegdams man roku. Ja paslīdēs kāja, tad būs ļoti sāpīgi. Ieejam pa eju, pirmais stāvs ir nedaudz aplūdis. Kāpjam pa kāpnēm, kas tā vien turas. Paskatos lejup un pat nedaudz sagriežas galva. Iekšpusē ir aizvējš, taču te ir daudz vēsāks. Vēsumu dod akmens sienas un caurvējš, kas dažviet jūtams. Kāpjam augšup, bet līdz pašai augšai nav iespēja uziet, jo kāpnes augšā ir sabrukušas. Paliekam sēžot uz loga malas, ja to var nosaukt par logu. Drīzāk tas ir izbrucis paliels caurums vietā, kur reiz bijis logs ar skatu uz jūru.

– Kādi bija tavi vecāki? – Nedroši jautāju.

– Drosmīgi, viņi man bija viss. Ja godīgi, es nepaspēju viņus īsti iepazīt. Bija pārāk maz laika, un tajā laikā nedomāju, ka kaut kas tāds notiks. Es tad nenovērtēju laiku, kas mums bija dots, tā vietā izvēlējos klīst kaut kur apkārt. Biju tik neapdomīgs. Vēlētos vēl reizi viņus redzēt, aprunāties.

– Tev vismaz ir atmiņas par viņiem, viņi vienmēr dzīvos tavā sirdī. Diemžēl es neatceros savu māti un kopīgu atmiņu ar viņu arī nav.

– Es atceros tavu māti. Arkādijs viņu tik ļoti sargāja, viņš pat neatļāva viņai sekot mums cīņās, izņemot pāris reizes, kur šķita, ka būs droši. Siana zināja, ka tu ieradīsies un gaidīja tevi...

– ...bet tā arī nesagaidīja, – pabeidzu viņa teikumu.

Viņš skatās uz jūru, pat tālāk pār jūru un viņa skatiens ir drūms. Nav pilnīgi nekāda noskaņojuma, nekas nepalīdzētu to šobrīd uzlabot.

– Tā bija šausmīgākā nakts, cenšos to aizmirst, bet vienmēr redzu viņu sejas, redzu to, ka viņi zināja, ka tās ir viņu beigas, redzu to nakti atkal un atkal. Bija palikusi tikai viena vieta, kur bija patvērušies tie briesmoņi. Vecāki neieradās uz pēdējo plāna apspriedi, tāpēc es kopā ar savu draudzeni, tikai divatā, devāmies viņus uzmeklēt. Nedomājām, ka notiks kaut kas slikts. Nebijām gatavi, ka iekritīsim slazdā. Laikam bijām pārāk atslābuši dēļ uzvarām pār kambioniem. Kaut bijām apbruņoti, tomēr viņu bija daudz, pārāk daudz, lai divi cilvēki viņus pieveiktu. Mūs aizveda līdz pamestai noliktavai. Visapkārt bija kambioni, nekādu izredžu aizbēgt. Mums lika nokrist ceļos tieši noliktavas vidū. Es pat nespēju saprast kas notiek. Tad atveda manus vecākus. Pirmais, viņi nošāva manu draudzeni, kaut es lūdzos, lai labāk nogalina mani. Viņi smējās par viņu, viņi smējās par viņas nāvi. Tad tie pievērsās maniem vecākiem. Es turpināju lūgties, lai viņus nenogalina, bet, ar smīnu sejā, kambioni lēnām vilka ar nazi pa maniem vecākiem, atstājot rētas, līdz pievērsās manam tēvam. Viņi lēnām dūra viņam ar nažiem, bet tā, lai viņš paliktu dzīvs un pēc iespējas vairāk mocītos. Māte bija novērsusies, bet man piespiedu kārtā lika skatīties. Kad tēvs beidza mocīties, pat tad viņi neapstājās. Viss, ko spēja pateikt māte, bija, lai viņu nogalina uzreiz, ko viņi arī izdarīja. Viņas pēdējie vārdi bija "Daniel, mēs tevi mīlam un vienmēr mīlēsim". Tie pārgrieza viņai rīkli, un viņa saļima manā priekšā. Viņi smējās. Gaidīju savu kārtu, bet mani atstāja dzīvu, jo domāja, ka ir mani salauzuši, ka pats sev padarīšu galu. Kambioni atsēja man rokas, manā priekšā nolika ieroci ar vienu lodi un atstāja noliktavu. Biju tikai es un trīs līķi ap mani. Sēdēju zemē un nespēju pakustēties. Viņi bija mani salauzuši. Es ilgi sēdēju, skatījos uz mirušajiem un centos saprast, ko viņi izdarīja, un tad paņēmu ieroci. Biju jau gatavs padoties, bet, redzot acu priekšā vecākus, es nespēju to izdarīt, viņi ticēja man un es nevarēju viņus pievilt.

Iestājas klusums, dzirdams tikai, kā ūdens viegli šļakstās pret sienām. Uz mirkli esmu pat aizturējusi elpu, drīzāk jau nespēju ievilkt elpu. Nezinu, ko teikt, ko domāt. Tas ir šausmīgi, ko viņš piedzīvojis. Viņa vietā es nebūtu izturējusi, es nebūtu vēlējusies dzīvot tālāk. Es paskatos uz viņu. Viņa skatiens sniedzas tālu prom aiz horizonta. Neredzu viņā ne skumjas, ne dusmas, tikai tukšumu.

– Tavi vecāki būtu lepni, redzot tevi pašreiz. Tu esi darījis tik daudz priekš šīs pasaules.

– Bet nepietiekami. Es neizglābu viņus un... sargātāji tik tikko turas kopā. Turklāt es jau vairākas reizes esmu kļūdījies, it īpaši, kad sagūstīja tevi.

– Tā nav tava vaina.

– Viņi cerēja, viņi ticēja, ka es būšu kā viņi, tikpat labs līderis. Tas, kas notika un notiek, nevienam to nesaprast, – redzu, kā viņa piere saraucas, it kā viņš pēkšņi paliktu dusmīgs, – nevajadzēja man tev to stāstīt.

Daniels kādu laiku ar mani nerunā, līdz parādās durvis. Vēlos viņam fiziski pieskarties, lai viņš saprot, ka esmu viņam blakus, taču atturos. Pēc tās sarunas viņš atkal izturas ļoti vēsi, bet cenšos tam īpaši nepievērst uzmanību, jo tam ir iemesls. Labāk būtu bijis, ja mēs nebūtu tur nonākuši. Visa tā... viņa vecāku nāves padarīšana ir pārāk sāpīga tēma. Nevajadzēja mums par to runāt. Viņš acīmredzami nožēlo izstāstīto, tas... tas bija kaut kas svarīgāks, tas bija kas vairāk, kā pateikt, ka tu kādam uzticies vai stāstīt par sevi.