Durvis starp murgiem

𝟞𝟞

Viņš vēl joprojām nav pamodies, īsti nav pamodies. Uz kādu mirkli bija pie samaņas, bet tagad atkal guļ. Mani sāk pārņemt panika, bet Arkādijs saka, ka tas ir normāli. Kopš vakardienas vairāk nebiju iegājusi Daniela istabā. Enija un Ēriks arī sāka kļūt nedaudz nervozāki, bet Arkādijs paskaidroja, ka Daniels vienkārši ir pilnīgi bez spēka un noteikti nav iekritis komā. Ticu Arkādija vārdiem, bet tie mani nenomierina.

Guļam ar Eniju uz laipas un skatāmies debesīs. Šodien atkal uzspīdēja saule, tāpēc pēc pusdienām nolemjam iziet ārā pasauļoties, iemērkt kājas ūdenī, mēģināt relaksēties un iekšēji nomierināt sevi. Tā kā Enija ir uzvilkusi īsus šortus, tad beidzot pamanu viņas sargātājas uzrakstu uz labā augšstilba. Prātoju, vai kāds viņai ir licis pierādīt viņas piederību, tad ko viņa dara tādās situācijās. 

– Kā tu domā, par ko viņš sapņo? –vienmuļi jautāju viņai.

– Nezinu. Esmu reiz bijusi atslēgusies uz kādu laiku, un ir tikai divas iespējas. Labi, laimīgi sapņi vai arī tīrākie murgi. Ko tu sapņoji?

– Kad mani sašāva, tad naktīs rādījās murgi. Vēlējos gulēt, bet tajā pašā laikā bija bail aizvērt acis.

Iestājas klusums. Ir dzirdami tikai ūdens šļaksti. Enija skaļi nopūšas.

– Ir karsts.

– Jā ir, bet labāk nekā aukstums.

– Piekrītu.

Aizveru acis, bet jau jūtu Eniju bakstām manu roku. Atveru acis un paskatos uz viņu. Viņa skatās uz mājas pusi. Pie mums nāk Ēriks. Abas pieceļamies sēdus.

– Sveikas, meitenes! Man jums jauks paziņojums.

– Kāds gan? – Jautāju. – Pusdienās saldajā būs torte?

Ēriks paskatās uz mani ar it kā nopietnu sejas izteiksmi.

– Nē, kaut kas labāks. Daniels ir beidzot pamodies.

Enija izbrīnīti paskatās uz mani. Viņa steigšus pieceļas kājās un jau dodas uz māju.

– Tu nenāksi?

– Es... es vēlāk pie viņa ieiešu.

– Kā vēlies, – atbild Ēriks, un abi aizskrien uz mājam.

Turpinu gulēt uz laipas. Neesmu gatava ar viņu satikties un runāt. Pat ja aizietu pie viņa, nezinātu, ko teikt un kā reaģēt. Iespējams, es uzvedos muļķīgi un pavisam noteikti pati sev sarežģīju dzīvi, bet... es nezinu, varbūt arī to atviegloju. Vēlos tam ticēt.

Lēnām eju pāri pagalmam. Pie durvīm mani jau gaida Arkādijs ar nopietnu sejas izteiksmi, bet tomēr nedaudz pasmaida, pirms ko saka. – Viņš tevi gaida.

Smagi nopūšos un ieeju iekšā. To es vismazāk vēlējos dzirdēt. Būtu labi, ja viņš nevēlētos mani redzēt. Enija un Ēriks jau sēž virtuvē. Viņi neizskatās diez ko priecīgi. Pieeju pie viņiem.

– Kaut kas noticis? – Nesaprašanā jautāju.

– Viņš nerunā ar nevienu, vispār nereaģē. Vienīgais, ko viņš jautā, kur esi tu.

Uzeju augšā, tuvojos viņa istabai. Durvis nav līdz galam aizvērtas, tajās atstāta neliela sprauga. Savelku rokas dūrēs. Mana sirds sitas straujāk nekā vajadzētu. Atveru durvis. Viņš skatās uz logu un nepaskatās uz mani. Aizveru durvis, bet pat uz to viņš nenoreaģē.

– Atvaino, ka atkal tevi ievilku nepatikšanās, ka atkal tu ciet manis dēļ. Labāk tev nevajadzēja mani glābt. Kāpēc tu vispār to darīji? – Viņš paskatās uz mani.

Esmu sastingusi, nespēju pat neko atbildēt. Nolaižu savu skatienu uz zemi, jo nespēju pat ieskatīties viņam acīs. Kaklā iesprūdis tāds kā kamols. Dzirdu viņa smago nopūtu kā vilšanos manī.

– Tu mani neievilki nepatikšanās, nu, varbūt daļēji. Izglābu tevi, jo tu arī esi mani glābis, turklāt neskaitāmas reizes.

– Un neskaitāmas reizes pakļāvis briesmām.

– Es pati sevi pakļāvu briesmām, un tu neesi vainīgs.

Paceļu acis un paskatos uz viņu. Viņš skatās zemē. Man vairāk nav ko teikt. Jau eju prom, veru ciet durvis, kad vēl pēdējo reizi paskatos uz viņu. Viņš mēģina aizsniegt ūdensglāzi, bet katra kustība, spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, gan jau ir sāpīga, turklāt viņam trīc rokas. Ja es neiešu un nepalīdzēšu viņam, tad visu atlikušo dzīvi mocīšos ar sirdsapziņu un būšu šausmīgs cilvēks. Satveru ūdens glāzi un apsēžos uz gultas viņam blakus.

– Tev nav man jāpalīdz.

– Un ļaut tev mocīties būtu labākais variants? Aizveries un pieņem palīdzību. Beidz izlikties, ka ar tevi viss kārtībā.

Viņš nopietni paskatās uz mani. Pasniedzu glāzi, bet neatlaižu to.

– Paldies, – viņš klusi saka.

Nolieku glāzi atpakaļ. Viņš atguļas un aizver acis, bet ne jau aiz noguruma, bet aiz sāpēm. Apsēžos gultas galā un atspiežos pret rāmi.

– Es neredzēju nevienu kambionu.

– Bija tur pāris, bet tikai tie, kas sargāja durvis. Lielākoties visi bija cilvēki. Ja tās bandas galvenais būtu kāds kambions, tad manis nebūtu starp dzīvajiem. Viņi vistrakāk spīdzina cilvēkus, kad tu nomirsti vienkārši no ciešanām. Turklāt dūrieni un iegriezumi nav dziļi un bīstami. Tikai tādi, lai nodarītu sāpes un liktu tev noticēt, ka mirsi, – viņš atver acis un skatās uz mani.

– Viņi spīdzina, lai ciestu un ilgāk varētu spīdzināt. – Viņš piekrītoši pamāj ar galvu. – Ko viņi vēlējās uzzināt?

– Visus sargātāju vārdus, dzīvesvietas, skaitu. Visu iespējamo. Es neko neteicu. Lūk, arī rezultāts.

Pieceļos no gultas.

– Tu jau aizej?

– Tev vajag atpūtu. Vakarā ienākšu vēl.

Aizveru durvis. Stāvu koridorā. Arkādijs tieši nāk no savas istabas. Viņš ierauga mani un apstājas.

– Viss labi? – Viņš satraukti paskatās uz mani.

– Jā, – pieeju pie viņa un apskauju.

Pēc vakariņām dodos pie Daniela, kā viņam solīju. Ir grūti turēties un domāt skaidri, esot viņam blakus, taču viņam nepieciešams mans atbalst, kā man bija nepieciešams viņa. Veru durvis un redzu, ka viņš mēģina piecelties no gultas.

– Man šķita, tu nedrīksti celties.

– Mani tas kaut kā neinteresē.

– Un ātrāk izveseļoties arī neinteresē? Tevi laikam pie gultas būs jāpieķēdē! – Viņš apsēžas uz gultas malas. – Palīdzēt?

– Jā, ja vari.

Tikai tagad pamanu virs viņa sirds tetovējumu, kas daļēji ir aizsegts ar plāksteri. Tas nav uzraksts, bet gan kaut kas cits. Uzlieku roku viņam uz muguras, un pārbraucu viegli ar plaukstu tai pāri. Mēs saskatāmies. Viņš beidzot pieceļas no gultas. Lēnām aiziet līdz vannasistabai. Palieku sēžam uz gultas. Pamanu viņa otru tetovējumu uz muguras. Uzraksts, kas ir visiem sargātājiem. Paiet kāds laiks, līdz durvis atkal veras. Piesteidzos pie viņa un palīdzu viņam tikt līdz gultai. Viņš atkal apguļas gultā un sāk smieties.

– Kas tik smieklīgs? – Nesaprašanā jautāju.

– Zini, citi raud aiz sāpēm, bet citi smejas.

– Tā jau drīzāk plānprātības pazīme, – nobažījusies paskatos uz viņu. – Tev nāksies uz kādu laiku atlikt savus piedzīvojumus malā.

– Laikam jau. Klau, paldies par visu.

– Lūdzu, zinu, cik tev grūti ir to pateikt, – abi iesmejamies. Sakārtoju segu ap viņu. – Došos gulēt.

– Labi.

Aizgājusi līdz savai istabai, nometu drēbes un, uzvilkusi naktskreklu, iekrītu gultā. Kaut arī mūsu attiecības ar Danielu varbūt nav tādas kā iepriekš, vismaz sākam kaut cik labāk saprasties, un es vēlos palikt labos draugos ar viņu, tas arī viss.