Durvis starp murgiem

𝟝𝟚

Nakts, atkal nakts, vismaz tā man šķiet. Knapi kājas pieskaras zemei, tā uzreiz metos bēgt. Tā laikam nav pati labākā doma, jo tiklīdz sāku skriet, tā sajūtu nelabumu. Ķermenis vēl nav noorientējies telpā un laikā. Galva sāk griezties, jo vēl neesmu visu aptvērusi, šķiet, it kā vēl esmu starp tumsu un jauno vietu. Zinu, ka skrienu pa cietu virsmu. Beidzot redzu, ka skrienu pa ceļu, gar ceļa malu – mežs. Nespēju paskriet pārāk ātri, jo jūtu sāpes kājās un pēkšņu enerģijas zudumu. Paklūpu un nokrītu. Viss ķermenis šķiet sāpju pārņemts, katra kustība šķiet neciešama. Pagriežos uz muguras. Uz mirkli pat nevaru ievilkt elpu. Redzu, ka Eliass lēnām pienāk pie manis. Sāpes pāriet kā nebijušas. Pieceļos sēdus, atspiežoties uz rokas. Viņš stāv man blakus un vienkārši skatās.

– Atvaino, – viņš klusi saka, bet nedzirdu balsī patiesu nožēlu.

Pieceļos kājās un dodos prom pa ceļu, smagi elpojot. Viņš man seko. Pielieku soli, bet viņš satver mani aiz rokas. Vēlos jau viņam sist, bet viņš saņem arī manu otru roku.

– Es tikai vēlējos, lai viņu notver un viss! Tu pati dzirdēji! Kad notvers, būs beidzot miers. Un viņš nav bez grēka!

– Un tu tam tici?! Tu esi stulbs, ja noticēji!

– Viņiem vajadzīgi tikai sargātāji, – viņš pieklusina balsi.

– Tad arī es esmu viņiem vajadzīga.

Viņš nesaprašanā paskatās uz mani.

– Tas tā kā nopietni? Man šķita, ka tu vienkārši...

– Esmu daļa no viņiem.

– Būtu es to zinājis, nebūtu neko teicis par Danielu. Tas izskaidro, kāpēc arī par tevi sāk interesēties. Kāpēc tu piekriti?! Tev bija izvēle! – Viņš par šo dusmojas pat vairāk, nekā par to, ko izdarīja Daniels. Laikam jau viņš ļoti nevēlas, lai esmu ar sargātājiem. Bet man tas šķiet pašsaprotami un acīmredzami, ka esmu sargātāja.

– Tev nav vienalga, kāpēc! Bet pats? Tu ilgi ar tiem briesmoņiem sadarbojies? – Un tad pār mani nāk apskaidrība. – Tajā dienā, kad man šķita, ka tu nomiri, viņi nemaz netaisījās tevi nogalināt! Un es ticēju, ka ticība man bija vienīgais, kas ļāva tev izdzīvot!

– Tā arī bija!

– Beidz vienreiz melot!

– Bet es nemeloju! Tu patiešām esi man nozīmīga!

– Tad kāpēc tu nebiji blakus, kad man tas bija nepieciešams?! Tu pat iedomāties nevari, kādiem sūdiem esmu gājusi cauri! Salīdzinājumā ar to, tava dzīve šeit ir niecība! Es nevienam vairs nevaru uzticēties! Man visu laiku jādzīvo bailēs par savu un citu dzīvībām! Tu neko nezini par sāpēm! Turklāt tu nodevi to cilvēku, kurš vismaz mēģināja kaut ko! – Pagrūžu viņu spēcīgi ar abām rokām. 

Redzu patiesu nožēlu viņa acīs, mani vārdi viņu beidzot aizskar. Viņš nedroši sper soli tuvāk. – Es nenodevu ne tevi, ne tavus tuvākos, tikai Danielu, lai pasargātu tevi. Ja tev šķiet, ka viņš tev sargā, tad padomā divreiz. Viņa dēļ tu tikai iekulies nepatikšanās, viņa dēļ tu esi sargātāja un tāpēc, šī titula dēļ, tev jāriskē ar dzīvību. Man nevajadzētu vainot tevi, bet ne es ietekmēju tavu likteni, ne es veicu izvēles. Man nekad nesaprast tevi un to, ko tu pārdzīvo un esi pārdzīvojusi. Es nespēju būt blakus, kad nepieciešams un nevaru tev solīt paradīzes dzīvi. Es pat nevaru vairāk lūgt tev piedošanu.

Tas nav tas, ko es vēlējos dzirdēt, bet viņš zina, ja teiks to, ko vēlos dzirdēt, tad tie būs meli, atkal tikai tukši vārdi un solījumi. Tas man šķiet vērtīgāk un pieņemamāk, kaut tā ir man nepatīkama patiesība, taču patiesība. Viņš paceļ savu skatienu pret mani. Šķiet, ka gaidām, ka kāds no mums vēl ko teiks. Beidzot viņš pienāk pie manis un cieši apskauj. Mēģinu pretoties, bet viņš pārāk cieši mani tur. Man tas bija nepieciešams, kāda cilvēka tuvība. Eliass mani atlaiž, redzu, ka viņš skatās man pāri tālumā. Redzu tuvojamies mašīnas gaismas. Noejam no ceļa un paslēpjamies aiz koka. Mašīna pat nemaz nesamazina ātrumu, bet pabrauc mums garām. Ejam pa ceļu uz pusi, no kuras brauca mašīna. Aiz līkuma redzam spožas gaismas. Neliels ceļmalas hotelis.