Durvis starp murgiem

𝟛𝟘

Šķiet, ka pagājusi vesela mūžība, kopš esmu te. Liekas, ka ir pagājušas vairākas dienas, bet cik īsti, nav ne jausmas. Lielākoties pavadu laiku guļus stāvoklī. Acis ir pieradušas pie tumsas, kaut gan dažreiz durvis atveras, lai man iedotu ūdeni un sakaltušu maizes gabalu, un kārtējo reizi mani spīdzinātu. Mēģinu pēc tā noteikt, apmēram cik ilgs laiks paiet, bet tas ir bezjēdzīgi. Esmu jau pieradusi pie ikdienas rituāliem, ko viņi veic. Manu ķermeni klāj pamatīgi zilumi, griezumi, apdegumi. Viss ķermenis tik ļoti sāp, ka katra kustība ir neciešama. Cenšos gulēt uz grīdas nekustīgi, bet tas nepalīdz. Pēdējo reizi viņi smējās, ka nākamā reize būs pēdējā, ka esmu bezjēdzīga, vismaz tādas metodes ir bezjēdzīgas. Es būšu, kā viņi teica, „izklaides gaļas gabals", viņu „mākslas darbs". Līdz šim esmu turējusies cerīgi, taču pēdējā reizē netīšām izteicu, ka Arkādijs bija kopā ar mums durvju atvēršanā. Vēlos beidzot beigt savu eksistenci šeit, tik bezcerīgā vietā. Cerība man pazuda otrajā spīdzināšanas reizē, jo aptvēru faktus un iespējas.

Durvis atkal veras. Rokas sāk trīcēt, jo zinu, ka ir pienākusi tā diena, diena, kad viss šeit beigsies un es noteikti pievienošos tiem neskaitāmajiem līķiem, ko viņi šeit ir nogalinājuši. Taču telpā ienāk vīrietis un ne tas, kuru biju gaidījusi, bet tas, kuru vēlos redzēt.

– Līna, – viņš pieskrien pie manis, – ak mans dievs, ko viņi tev nodarījuši? Nāc, dabūsim tevi prom no šejienes.

– Arkādij!

Es viņu apskauju un sāku raudāt. Viņš mani paceļ un iznes ārā. Gaitenī ir iestājies kapa klusums, un mani apžilbina spoža gaisma. Sāp vieta, kur Arkādija plauksta ir pieskārusies manam ķermenim. Nonākam telpā, kurā ir daudz logu. Arkādijs mani noliek uz kājām un iedod pistoli.

– Vai vari pati... – viņš nepabeidz teikumu, kad piekrītoši pamāju. – Tikai esi uzmanīga. Šie stikli ir ložu necaurlaidīgi, un lode var viegli pret tiem atsisties. Es tūlīt būšu atpakaļ.

Dzirdu kādu šaujam ārpusē. Aiz logiem redzu pļavu un krūmājus. Dzirdu kādu nākam pa gaiteni. Nepaspēju vēl apskatīties, ka tas sāk šaut. Knapi, ar pēdējiem spēkiem turos uz kājām. Tas ienāk telpā, notēmējis pret mani, bet es izšauju pirmā. Pa citām durvīm ienāk vēl viens kambions. Nākas atkāpties un nostāties aiz balsta. Dzirdu, kā viņš šauj. Tas, ka lodes atsitas, nebija joki. Tas var šaut uz man netieši un cerēt, ka lode trāpīs man atsitoties. Iestājas klusums. Dziļi ievelku elpu, pagriežos ap stūri un izšauju. Dzirdu vēl vienu šāvienu, pirmajā mirklī šķiet, ka man netrāpa, tomēr manai mugurai kaut kas trāpa, jo ir sajūta, it kā kaut kas tajā iedurtos. Nokrītu pie zemes, bet ar rokām pagūstu atbalstīties. Arkādijs ieskrien telpā.

– Līna?! – Viņš iesaucas.

– Arkādij... – vēlos piecelties, bet nespēju. Jūtu, ka mugura paliek mitra. Sāpes ir tikko manāmas, tās nav tik spēcīgas, cik pārējās un tās, ko izjutu dienām. – Arkādij, pagaidi!

Arkādijs pieskrien pie manis. Viņš cenšas palīdzēt man piecelties, bet tiklīdz uzliek roku man uz muguras, tā viņa seja nobāl.

– Līna, nekusties. Ja vari, tad lēnām apgulies, bet centies pārāk nekustēties.

Daru, kā viņš saka. Arkādijs novelk savu jaku un paliek to zem manas galvas. Viņš meklē pa kabatām kaut ko, bet nespēj atrast. Viņa rokas trīc. Zinu, ka kaut kas nav labi.

– Daniel! – Viņš kliedz. – Līna, guli mierīgi, tev mugurā ir lode, bet ne pārāk dziļi.

– Es stāvēju pie loga, iespējams lode atsitās pret to. Daniels arī ir šeit?

– Jā. Un vēl pāris, kad mums bija gatavi palīdzēt, kā arī Enija un Ēriks. Viņi ir ārpusē. Mums nav daudz laika.

Dzirdu skrienam Danielu.

– Kas noticis? – Viņš jautā.

– Iedod nazi.

Daniels pastiepj nazi un tad ierauga, kas par lietu. Viņš nokrīt ceļos man blakus un saņem manu roku. Arkādijs saka.

– Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti tev noveicies. Atsitiens ir mazinājis lodes ātrumu, kā arī nav trāpīts mugurkaulā vai kādā svarīgā vietā. Tomēr lode ir jāizņem. Brīdinu, tas būs ļoti sāpīgi.

– Pēc pieredzes zini? – Daniels jautā.

– Diemžēl jā.

Satveru ciešāk Daniela roku. Jūtu, kā naža aukstais gals skar manu ādu, un tad seko caururbjošas sāpes. Iebļaujos, bet drīz vien vairs neko nejūtu.

– Man šķiet, tu teici, ka lode nav skārusi svarīgas vietas!

– Tā arī ir!

– Tad no kurienes plūst asinis?! – Dzirdu, kā Daniels kliedz.

– Es nezinu! Nolādēts, mums jātiek prom! Es nevarēšu šeit viņai palīdzēt! Mums jātiek pie manis.

– Tad, lūdzies, lai parādās durvis un lai tās aizved mūs tur, kur vajag.

Dzirdu sprādzienu ēkas otrā galā. Sāpes ir neciešamas, bet tomēr saņemos, lai tās apspiestu. Galva sāk palikt smagāka. Acis lēnām veras ciet. Redzu, ka atskrien Enija un man nepazīstams vīrietis.

– Ar tevi viss būs kārtībā... – pēdējais, ko dzirdu no Arkādija, pirms atkal atslēdzos.