Domāju, ka kritiens izrādīsies sāpīgāks. Atveru acis un redzu, ka esmu uzkritusi virsū Danielam. Uz mirkli samulstu.
– Atvaino. – Saku viņam, ātri pieceļoties.
Atkal nakts, kārtējā pilsēta, bet šeit ir mazāk cilvēku. Esam nonākuši pie nelielas strūklakas. Laternu gaismas ir blāvas, bet labi, ka tās dod kaut kādu gaismu. Viegli nodrebinos, jo ārā ir pavēss, vēlētos kaut man virsū būtu džemperis. Liekas, ka reiz esmu te bijusi, taču nevaru atcerēties, kad.
– Kas tas bija, no kā mēs bēgām? – Hanna jautā pārējiem manāmi uztrauktā balsī.
– Mēs nezinām, bet nekas labs, – atbild Ēriks.
Kamēr viņi runā, es paeju nedaudz nostāk, lai apskatītu apkārtni. Redzu ēku, kuru it kā atceros. Zinu, ka esmu kaut kur šo visu redzējusi, bet kur? Varbūt manā iepriekšējā dzīvē?
– Līna! - Dzirdu, ka kāds sauc manu vārdu no ēkas, uz kuru skatos, bet nevienu neredzu. – Līna!
Vēlreiz dzirdu un šajā reizē to sadzird arī pārējie. Es pazīstu šo balsi. Tas ir Eliass. Metos skriet uz ēkas pusi, bet balss ir aiz ēkas, nevis pašā ēkā. Skrienu aiz tās. Tur ieraugu vecu šķūni, kurš ir pusnodedzis. Neesmu pārliecināta, vai ir droši doties tajā iekšā, bet eju. Iekšā ir tumšs, jūtu nepatīkamu smaku, tā izraisa manī nelabumu. Drīz vien atskrien pārējie. Daniels paspīdina gaismu, un es pamanu sadegušus līķus. Man paliek tik nelabi, ka izskrienu ārā, lai izvemtu visu, kas manī iekšā. Pēc pāris sekundēm izskrien Enija, lai man piebiedrotos.
– Kāda velna pēc tu tur gāji? Esmu redzējusi briesmīgas lietas, bet šis ir vienīgais, kas man liek vemt.
– Atvaino, es domāju, ka dzirdu...
– Ko? - Viņa nostājas stalti, nopietni veroties manī.
– Neko, aizmirsti.
– Līna, saki!
Pie mums pienāk pārējie. Ēriks neizskatās diez ko labi, turpretim Hanna izskatās diezgan svaiga, it kā viņu tas skats vispār neietekmētu.
– Man šķita, ka es dzirdu viņu, – saku Enijai, zinot, ka viņa mani sapratīs.
– Es teicu, tas nav iespējams, ka viņš palika dzīvs! Aizmirsti viņu! – Viņa kliedz uz mani.
Stāvu klusēdama. Es nevaru vienkārši izmest no galvas cilvēkus, kuri man ir darījuši labu. Varbūt viņai taisnība. Jāsamierinās ar to, ka viņš ir miris? Laikam jau nav citas izejas, kā dzīvot tālāk.
Parādās durvis. Nelielas, arkveida, koka durvis. Man ir pa tām jāieiet, šķiet, ka jūtu kā tās mani sauc.
– Līna, tev jāpaliek ar mums. Neej tur. – Ēriks saka, cenšoties mani apturēt.
– Nē, es izvēlos savu ceļu. Hanna, tev jāpaliek ar viņiem, tālāk es došos viena. Es drīz vien jūs uzmeklēšu.
To pateikusi, skrienu pie durvīm, pirms viņi attopas un saprot, ko vēlos darīt.
YOU ARE READING
Durvis starp murgiem
ActionNo vietas uz vietu caur durvīm, nekad īsti nezinot, kur nonāksi. Nonākot savādā pasaulē bez atmiņām par iepriekšējo dzīvi, Līnai nākas atrast savu ģimeni, draugus un mīlestību, taču ne viss ir tik vienkārši. Vietas, kur pats ļaunums ir apsēdis, viņa...
