Durvis starp murgiem

𝟞𝟟

Pēc brokastīm eju uznest brokastis arī Danielam. Ieejot istabā redzu, ka viņš vēl guļ. Nekad nebiju domājusi, ka no rīta piecelšos agrāk par viņu, bet viņa ilgā gulēšana ir pašsaprotama. Nolieku paplāti uz galda. Atveru logu, jo šķiet, ka gaiss telpā ir pārāk smacīgs. Uzreiz ieplūst patīkami svaigs gaiss. Pieeju pie gultas un apsēžos tai blakus uz krēsla. Viegli ar roku pieskaros viņa plecam. Viņa plakstiņi noraustās, un viņš beidzot pamostas.

– Labrīt, atnesu brokastis.

– Labrīt. – Viņš apsēžas un skatās uz paplāti, – vēl ilgi man būs jāēd šis bērnu ēdiens?

– Jā. Tagad ēd. – Pasniedzu paplāti ar ēdienu.

– Un tu skatīsies, kā es ēdu?

– Jā.

Daniels nogroza acis. Atspiežos pret krēsla atzveltni. Sāku pētīt istabu. Viņš paņem tējas krūzi, bet tūlīt pat to noliek un nopietni paskatās uz mani. Pieceļos un pieeju pie loga, jo acīmredzami viņam ir neērti, kad sēžu blakām. Izkaros pa to ārā, ar pirktu galiem tikko kā aizskardama grīdu.

– Ja tu blenz uz mani, tad dabūsi papildus zilumu.

– Nē, nemaz neskatījos uz tevi, – paskatos uz viņu, un viņš novērš skatienu, – vienkārši ne katru dienu nākas tevi šādu redzēt.

– Iespējams, tāpēc, ka man ir beidzot patstāvīga dzīvesvieta un laiks priekš sevis. Turklāt beidzot visi zilumi, nobrāzumi un viss pārējais ir pazudis. Tagad beidzot varu justies kaut nedaudz skaistāka un nevalkāt bikses ar dubļainiem zābakiem.

– Tu vienmēr būsi un esi skaista, lai kādā situācijā arī būtu, – viņš to pasaka tik šarmantā balsī.

– Daniel... – manu sakāmo pārtrauc Enijas ienešanās istabā.

– Labrīt visiem! – Viņa entuziastiski iesaucas, – labu apetīti, starp citu.

Viņa nomet gultas galā pāris marles, plāksterus un vēl visādas pudelītes ar smērēm un šķidrumiem. Izskatās, ka viņa gatavojas viņu mumificēt.

– Ko tev tik labs garīgais? – Daniels jautā ar smīnu sejā, – vai laba nakts ar Ēriku?

Enija neapmierināti paskatās uz viņu, gatavība teikt pretī ko dzēlīgu, tomēr atturas.

– Cilvēks laikam nevar vienkārši būt priecīgs?

– Labi, atvaino.

Enija nepārstāj runāt, bet īsti nespēju iedziļināties, par ko. Kaut kas sakarā ar viņas brāli. Pēc padarītā viņa Danielam sabaro neskaitāmas tabletes. Viņš apguļas atpakaļ gultā.

– Drīzumā jādodas prom, – viņš saka.

– Ko? Tu laikam joko. – Nesaprašanā paskatos uz viņu.

– Es nevaru vienkārši gulēt gultā.

– Nē, vari gan. Vismaz nedēļu tev vēl vajag atpūtu, lai atkal kaut kur varētu doties. Un pat nemaz nedomā ātrāk kaut kur iet!

– Neatceros, ka tu būtu mana māte.

– Daniel, zinu, ka tev šķiet svarīgi pildīt sargātāju uzdevumu, bet apstājies kaut uz sekundi. Mēs vairs viņiem nevaram palīdzēt, jo viņi nevēlas mūsu palīdzību. Kamēr neatgūsim iedzīvotāju atbalstu, tikmēr esam bezspēcīgi. – Paskatos uz viņu, viņš izskatās aizdomājies un sašutis par manu teikto. Laikam jau lieku viņam aizdomāties. Iespējams, viņš beidzot tiešām sāks domāt, pirms kaut ko dara un metas tieši nāvei ķetnās. Man arī nenāktu par sliktu tā, – padomāt, pirms ko darīt.

– Tas, ka mums ir jāatgriež cilvēku uzticība, tam piekrītu, bet šobrīd tu man liec atkāpties. Vai tad tas neparāda gļēvumu?

Apsēžos viņam blakus gultā. – Nē. Turklāt, ja tagad šāds dosies atkal kaut kur, tu zini, ka tas nebeigsies labi.

– Nāve mani nebiedē, turklāt man nav ko zaudēt, – viņš skatās man acīs, un mani biedē tas, ar kādu pārliecību viņš to saka.

– Beidz. Vēl vienu tuvu cilvēku es nevēlos pazaudēt.

Viņš saņem manu roku. Nolaižu acis. Es nezinu, vai viņš zina par Eliasu, varbūt jau arī zina, bet es nevēlos atkal runāt par šo tēmu. Iestājas pamatīgs klusums, pirms Daniels atsāk sarunu, šoreiz klusā balsī. – Eliass... man žēl.

Domāju, ka kaut cik esmu tam tikusi pāri, bet, izdzirdot viņa vārdu, acīs atkal sariešas asaras, bet noturos, lai neraudātu. Paskatos uz Danielu, un viņš to pamana. Viņš paliecas uz priekšu, vēlēdamies mani apskaut, bet es viņu apstādinu, uzliekot roku uz viņa pleca.

– Nevajag. Vairs viņu neatgriezt, – smagi nopūšos. Vairs nevainoju Danielu, nu, vismaz mazāk. – Es labāk došos.