Durvis starp murgiem

𝟝𝟜

Tumsa, viena vienīga tumsa. Paskatos uz rokām, redzu tās. Esmu atkal vietā, kur nonācu, ierodoties pirmo reizi. Stāvu uz zemes, tā man šķiet. Neko daudz neatceros. Atceros, ka... ak, mans dievs, es pabeidzu kambionu iesākto. Vai tagad kaut kur ir kambions manā izskatā? Tad kas esmu es? Domāju, ja jau esmu šeit arī fiziskā formā, tad kas ir tajā pasaulē? Iespējams, esmu savā galvā. Atceros, ka iegriezu savās rokās. Redzēju Eliasu. Eliass. Viņš ir miris. Atkal sajūtu acīs asaras. Apsēžos uz zemes, pievelku ceļgalus sev klāt un atbalstu galvu pret tiem. Esmu zaudējusi šajā pasaulē. Tā beidzot ir mani pieveikusi. Domāju, ka esmu pietiekami spēcīga, gatava visam, bet izrādījās pretēji. Nebiju gatava kāda tuva, mīļa cilvēka nāvei, nebiju gatava nodevībai, nebiju gatava tam, ka kādam rūpēšu. Ko es esmu izdarījusi? Nevajadzēja, nevajadzēja man vērt tās durvis, nevajadzēja to darīt! Bet kas gan es būtu par cilvēku, ja nebūtu to izdarījusi?! No otras puses, es varēju mierīgi dzīvot kādā drošā nostūrī vai pilsētā nevienu netraucējot, netikt traucēta. Ne šādu es vēlējos savu galu. Cik smieklīgi, domāju, ka nebaidos no nāves. Un te nu es esmu, bailēs no tās, kaut gan faktiski jau es neesmu mirusi, tikai mana dvēsele ir pametusi manu fizisko veidolu. Laikam. Man nav ne jausmas, kas varētu notikt tur, esot tajā pasaulē, ja tik tiešām tur ir kambions manā izskatā. Es negaidu un neceru, ka kaut kādā brīnumainā kārtā kāds atradīs pareizās durvis, kur ir mana dvēsele. Tas ir gandrīz neiespējami, zinot, ka sargātājiem aizņem ilgu laiku vien tas, lai atrastu kaut mazāko norādi uz dvēseļu durvīm. Var paiet pārāk ilgs laiks, varbūt jau ir pagājis. Man paliek vēl sliktāk, iedomājoties to, kā būs jācieš Arkādijam. Nevēlos būt iesprostota šeit, kaut vai uz neilgu laiku. Vai šādi izskatās beigas? Paceļu galvu. Priekšā parādās ieejas atvērums, – ne durvis, vienkārši ieeja. Noslauku asaras. Pieceļos un dodos ieejas virzienā. Izeju cauri tai. Nonāku pelēkā telpā, kur pilns cilvēku. Mēs visi esam caurspīdīgi kā spoki. Visi izskatās tik nelaimīgi, tik... skumji, un ir smagi noskatīties uz viņiem. Daži paskatās uz mani, bet tikpat ātri novēršas. Lielākā daļa sēž uz grīdas, daži sarunājas, citi stāv, vienkārši atbalstoties pret sienu. Eju visiem cauri. Mūsu ir tik daudz. Tik daudz nozagtu dvēseļu, iesprostoti pelēkā telpā.

– Es tevi zinu! – Iesaucas viena meitene.

Neatpazīstu, bet tad atmiņā ataust brīdis, kad biju pilsētā. Tā ir meitene, kura sēdēja uz kāpnēm, kurai iedevu segu un savu dunci. Paskatos apkārt un notupjos pie viņas.

– Atvaino, ja nespēju tev palīdzēt.

– Nē, tu man ļoti palīdzēji. Es beidzot aizbēgu prom, pēc tam gan nonācu tieši slazdā. Bet uz mirkli es biju brīva, pateicoties tev. Neviens man nebija palīdzējis tik ļoti, cik tu, tu man devi brīvību. Tu izdarīji daudz vairāk, nekā jebkurš cits to spētu.

Raugos visapkārt. Iespējams, tik tiešām biju viņai palīdzējusi. Tomēr jūtos slikti, jo abas nu atrodamies šeit, telpā, kur iesprostotas mūsu dvēseles. Neviens mūs neglābs, neviens pat nezin, kur mēs atrodamies. Apsēžos pretī meitenei.

– Visi šeit tik bēdīgi, – viņa secina.

– Tu taču zini, kur esam?

– Jā, atceros, kaut daļēji, tomēr atceros un saprotu, kur esam. Mani sauc Elja, starp citu.

– Līna, – klusi atbildu.

– Kā tu domā, mūs izglābs? Esmu dzirdējusi, ka mūs varot izglābt. Esi dzirdējusi par sargātājiem?

Es īpaši nevēlos sarunāties, vēlos no visiem atslēgties. Mani viss kaitina. Vēlos tikai sēdēt klusumā un... neko vairāk, nevēlos runāt par sargātājiem vai ko tamlīdzīgu, tomēr atbildu viņai. – Jā.

– Es vēlētos būt viena no viņiem.

Paceļu acis pret Elju un dusmīgi saku.

– Nē, nevēlētos! Tā ir pašnāvība, ne tikai sev, bet arī saviem tuvākajiem. Tas nav nekas labs. Tev nākas redzēt tik daudzas nāves, un nekas pēc tam to nespēj izdzēst no atmiņas. Tu kļūsti savādāks, nespēj vairs cilvēcīgi just. Tur nedrīkst būt emocijas, kad nākas domāt par dzīvību glābšanu, gan pašu, gan citu.