Durvis starp murgiem

𝟜𝟛

Nonāku meža vidū. Caur kokiem saskatu daudzstāvu māju. Speru soli, lai tur dotos, bet kaut kas mani sagrābj un aizliek mutei priekšā roku. Cenšos pretoties, bet tad izdzirdu, ka uzbrucējs man ko čukst.

– Līna, nomierinies, tā esmu es, Kasilda.

Viņa mani atlaiž, un es paskatos uz Kasildu. Viņai mugurā melns džemperis, tumšas, sūnzaļas bikses un šņorzābaki. Zem džempera manu plaukstu locītavu aizsargus. Viņas mati ir kārtīgi sasieti astē. Paskatos uz sevi. Kājās man melnas bikses un tumši brūni zābaki. Mugurā zaļgana, militāra vējjaka, zem tās melns t– krekls. Pavelku piedurknes uz augšu un pamanu, ka arī man uz locītavām ir aizsargi. Pie jostas sajūtu dunci. Vismaz kaut kāds ierocis. Kasilda izskatās nervoza. Viņa paskatās uz mani, bet saprotu, ka viņa drīzāk skatās aiz manis.

– Kas šeit notiek? – Pēc iespējas klusāk nočukstu.

– Nolādētie kambioni, nolādēti visi. Kaut kas pasūtījis noziedzniekiem uzmeklēt sargātājus un mūs nogalināt. Mums jāpaslēpjas, mēs esam pārāk atklātas.

Viņa pieiet pie koka, izņem no džempera kaut ko metālisku, uzliek to uz rokas. Paskatos savas vējjakas kabatā un atrodu kaut ko līdzīgu. Atšķetinu vienu. Nesaprašanā paskatos uz Kasildu, bet viņa tos jau ir uzlikusi un kāpj augšup pa koka stumbru. Cenšos tos uzvilkt uz rokas, bet tas nav viegli. Uzvilkusi, paskatos uz rokām. Virspuse ir gandrīz nenosegta, pār to pārstiepjas pāris posmi, kas satur kopā to, kas ir uz manas plaukstas. Pirkstu galos tādi kā metāliski, asi, lieli nagi. Pati plauksta noklāta ar tādām kā asām adatām. Pieeju pie priedes un pastiepju roku uz augšu. Ar otru roku satveru stumbru un sāku kāpt augšup pa koku. Uzkāpusi, pamanu pretējā kokā Kasildu. Pa zariem uzkāpju līdz pašai galotnei. Redzu daudzstāvu māju, kura slejas virs koku galotnēm. Sajūtu, ka kaut kas atsitas pret mani. Paskatos uz Kasildu, viņa māj man un norāda uz leju. Paskatos lejup. Redzu zem mums pārvietojamies cilvēkus. Parāpjos uz nedaudz zemākiem zariem. Saskatu, ka tiem ir ieroči. Saskaitu kopumā četrus, visi tikai vīrieši, varu apzvērēt, ka viens no tiem ir kambions. Viņi dodas virzienā prom no ēkas.

– Ka es tev saku, es zinu, ka te bija viena sieviete, un varu droši teikt, ka tā bija sargātāja, mēs viņus uzreiz atpazīstam. – Saka jauns, tievs vīrietis.

– Tad kur, pie velna, viņa ir?! – Kliedz vīrietis, kas iet pa priekšu un izskatās pavecs, tomēr vēl enerģijas pilns.

– Tak atslābsti. Drīz vien viņi varēs nolīst pašā pazemē. Šodien tiks izsludināts paziņojums, kas liks nolīst sargātājiem pašā padibenī, un varēsim beidzot brīvi rīkoties. Beidzot visi viņus ienīdīs.

Viņi visi ļauni iesmejas, izņemot vecāko. Tas paliek pilnīgi nopietns. Noskatos, kā viņi aiziet pa mežu, līdz vairs nespēju saskatīt viņu siluetus un nedzirdu balsis. Kasilda nedomā palikt sēžam kokā, tā vietā viņa pārlec uz nākamo un tad vēl uz nākamo, pretēji virzienam, kurā devās vīrieši un prom no ēkas. Mēģinu pārlēkt arī es. Pēdējā mirklī ar rokām ieķeros kokā, lai nenokristu lejā. Nākamais lēciens izdodas labāk. Dodos tik uz priekšu, nopakaļus Kasildai. Koki kļūst retāki, zinu, ka drīz nonāksim ārpus meža, un tā arī ir. Viņa pirmā kāpj lejup pa stumbru, un es pēc viņas.

– Kas tas par paziņojumu, par ko viņi runāja, kāpēc viņi mūs medī, kāpēc tagad?

Viņa paskatās visapkārt, lai pārliecinātos, ka esam drošībā. – Padomā pati, kāpēc tagad. Viņi zina, ko izdarījāt, ko mēs izdarījām, ka tas parādīja, ka mūs nevar iznīcināt. Es tev neko nevaru teikt par ziņojumu.

– Lūdzu, pasaki, es arī esmu apdraudēta. Pasaki, lai zinu, kāda sūda pēc es varu nomirt.

– Paziņojums visticamāk būs tāds, lai cilvēki mūs ienīstu, lai mums būtu vairāk ienaidnieku, ne tikai kambioni un noziedznieki, bet arī pārējie. Pieņemsim, ka viņi izmantos pāris lietas. Teiksim tā, starp mirušajiem kambioniem bija arī pāris parastie cilvēki, kas nebija ne pie kā vainīgi, bet mums nebija citas izvēles. Un vēl tā slepkavība... – Redzu, ka viņa nepavisam nevēlas par to runāt, it kā viņu mocītu sirdsapziņa. – Mēs nogalinājām vienu no svarīgiem cilvēkiem, it kā līderi, kas vadīja vairākas pilsētas. Teicām, ka viņu nogalināja kambioni, jo mums nebija nekādu īstu pierādījumu, ka viņš bija pret mums, kaut arī simtprocentīgi to zinājām. Mēs nodarījām lielāku postu, nekā vajadzēja. Ja to visu uzzinās parastie iedzīvotāji un jaunie sargātāji, tad... tas it kā nav gluži viss uzskaitītais, bet lielākie traipi, ar ko noteikti nelepojamies.

Mana sirds sāk sisties ātrāk, kad izdzirdu, ka viņu saraksts... ka vispār tāds saraksts eksistē. Savā ziņā, pašsaprotami, pats par sevi Arkādijs nav nekāds labais, vismaz reiz nebija. Mani sāka pārņemt panikas lēkme. Lūk, par ko runāja tas.

– Vai to ir iespējams kaut kā novērst?

– Par vēlu. Turklāt viņiem šķiet interesanti apzināties, ka mēs neesam pilnībā atgriezuši spēku un mūs medīt, sadarbojoties ar dažiem riebīgiem grupējumiem. Visi to jau zina un mēģina paslēpties. Cik noprotu, tad tevi neviens nav brīdinājis. Neuztraucies, iespējams tevi nemeklēs, jo tu neesi sargātāja tik ilgi, cik pārējie, bet lieka piesardzība nekad nevar būt par daudz, vai ne?

Tad tāpēc Daniels mani aizveda uz to lauku māju, kur mēs būtu pilnīgā drošībā, drošībā no kambioniem. Neticami, ka neviens no pirmajiem sargātājiem nevarēja jau no sākuma man to izstāstīt.Man ir viņa jāuzmeklē, jo acīmredzami viņa zina daudz vairāk un spēj paredzēt notikumus, viņa noteikti spēs pateikt ko vairāk un nerunās kā ieprogrammēts robots.