Durvis starp murgiem

𝟝𝟟

Dzirdu ūdens šalkas. Atveru acis. Esmu pie jūras, pludmalē. Laiks ir apmācies, tomēr silts. Aiz manis vieni krūmāji, tiem tālāk seko mežs. Esmu tādā kā nelielā līcī. Nekāda vēja, kas ir diezgan dīvaini, jo cik esmu bijusi pie jūras, parasti ir pūtis kaut neliels vējš. Novelku jaku, noklāju smiltīs un apsēžos uz tās. Izņemu no jostas ieročus. Šoreiz man kājās kedas, tāpēc nav kur tos noslēpt. Pagaidām nolieku visu blakus. Atguļos smiltīs. Klusums, beidzot miers un klusums. Nav par to jābrīnās, jo es taču to arī prasīju, kaut arī negaidīju. Bet, ja nu te kāds slēpjas? Man apnicis raizēties un domāt, ka uz katra soļa, katrā vietā, pat visdrošākajā, nav droši, un kāds tevi novēro kā medījumu. Jāpārstāj. Aizveru acis. Nemaz nepamanīju, cik ļoti es esmu nogurusi, bet laikam jau – pēc visa piedzīvotā un tik pēkšņas skraidīšanas. Kāpēc tāda sajūta, it kā būtu pagājušas pāris dienas, kaut arī... tas izklausās smieklīgi, bet ir tikai pāris stundas, kopš... kopš redzēju Eliasu, redzēju viņu pēdējo reizi. Iespējams, tik tiešām pagājušas pāris dienas un sajūta mani neviļ. Vēlos kaut ko just, taču es pilnīgi neko nejūtu, vienīgi vēlmi aizvērt acis un vienkārši nedaudz pagulēt.

Pamostos. Saule jau sākusi rietēt. Pieceļos un dodos uz krūmāju pusi. Caur krūmājiem ved neliela, tikko kā pamanāma taka. Dodos pa to uz mežu, lai salasītu zarus un iekurtu uguni. Šaubos, vai kārtējā lūgšana, drīzāk pavēle, liks viņiem atkal pasniegt man durvis uz zelta paplātes. Pati vēlējos pabūt prom no visa, tad nu tas jāizbauda. Nonāku pie meža. Eju tajā nedaudz dziļāk, kalnā augšā. Dzirdu tekam ūdeni. Zeme zem kājām arī kļūst nedaudz mīkstāka. Nonāku pie sīka avota. Pieliecos, lai padzertos un nomazgātu seju aukstajā ūdenī. Salasījusi pāris zarus un lielākus koka gabalu, nolieku blakus tos jakai. Salieku zarus, pa starpām sausas lapas. Ar ko lai es iekurinu? Taustos pa kabatām, cerībā kaut ko atrast. Jakas kabatā atrodu šķiltavas. Beidzot iekuru ugunskuru. Sametu tur pāris lielākos koka gabalus un dodos atpakaļ uz mežu. Vēlreiz padzeros, nolaužu egļu zarus un pāris krūmāju zarus. Atgriežoties pludmalē, tos nolieku zemē blakus kurināmajiem zariem. Egļu zarus izkārtoju savā augumā, kādu gabalu no ugunskura, lai tie neaizdegtos. Pa virsu klāju krūmu zarus ar lapām, lai egļu skujas nedurtos. Paņemu jaku un uzvelku to. Gandrīz iestājusies tumsa. Apsēžos, skatos uz uguni. Neko nejūtu, nekādu domu. Nezinu, vai tā vajadzētu būt. Apguļos uz zariem. Ir neērti, taču silti. Egļu un krūmu zari nelaiž cauri smilšu aukstumu un mitrumu. Kaut pagulēju labu laiku, taču jūtu, ka atkal esmu gatava atgulties, kaut vai lai skatītos zvaigznēs. Novelku jaku un uzsedzu to sev virsū. Skatos debesīs, kuras jau ir kļuvušas pavisam tumšas. Debesis ir noskaidrojušās, tāpēc redzu zvaigznes. Vai tā ir realitāte, ko redzu? Vēlētos ticēt, ka jā, bet ja tomēr nav? Pieceļos sēdus un iemetu vēl pāris koku gabalus ugunskurā, lai tas degtu ilgāk, un es līdz rītam nenosaltu.

Atvērusi acis, manu sauli austam pie pamales. Ir nedaudz auksti. Ugunskurs apdzisis, bet ogles vēl dod siltumu. Paskatos visapkārt. Pasmaidu, nezinu, kāpēc. Laikam jau esmu priecīga, ka rīts pienācis, ka esmu šeit, ka šeit nav kambionu. Paskatos uz jūru. Ko man darīt tālāk? Man nav kur iet. Man nav naudas, man nav māju, man nav nekā. Faktiski nauda kaut kāda ir, bet kā tikt pie tās, man nav ne mazākās nojautas. Pat ja es to dabūtu, ko tālāk iesāktu? Pašreiz man ir labi te, vienatnē, pludmalē, kur nav neviena. Man šis bija tik ļoti nepieciešams. Vienkārši pabūt vienatnē. Neviens nav jāglābj, nevienam mani nav jāglābj, vienkārši esmu pati ar sevi, klausoties tikai patīkamās ūdens un koku skaņās. Paņemu dunci un sāku to pētīt. Tas ir pilnībā apsudrabots. Nav diez ko parocīgs un, priekš tik neliela dunča, pasmags. Tā gals ir vienkāršs, tomēr asmenim pa vidu ir kaut kāds gravējums. Novelku ar dunča galu pār pirkstu. Tas ir pārsteidzoši ass. Uz sekundi aizskatos uz to pārāk ilgi, paskatos uz plaukstu locītavām, un tikai uz īsu mirkli, tikai uz nelielu brīdi galvā iešaujas briesmīga ideja, kuru uzreiz atmetu, tomēr tā neaiziet pavisam. Nometu dunci blakus. Pievelku ceļgalus sev klāt, atspiežu pret tiem zodu un vienkārši skatos uz jūru. Domāju par to, ka pazīstu daudz cilvēkus, tomēr nevienu personīgi īpaši nezinu. Es pat par sevi daudz ko nezinu. Aizdomājos, vai Eliasam ir ģimene, es domāju, vai viņam ir vecāki, māsa, brālis, kādi citi tuvie cilvēki, kuri, iespējams, nezin par viņa nāvi un gaida viņu atgriežamies. Par to domājot, kļūst smagi ap sirdi. Vēl joprojām negribu un nespēju tam noticēt. Tas ir ļauns murgs, ļauns sapnis, bet nē, tomēr realitāte. Man sametas nelabi katru reizi, atceroties to nakti. Nevaru par to nedomāt ar asarām acīs, nedomāt par pēdējiem vārdiem, par pēdējo skūpstu, par pēdējo sekundi, kad redzēju viņu. Man ir bail, ka ar laiku es viņu aizmirsīšu.

Es laikam izskatos briesmīgi. Noraudāta seja, neskaitāmi zilumi, kuri nespēj sadzīt, ja sadzīst, tad uzrodas jauni, nobrāzumi, rētas, ievainojumi. Meitenēm tā nevajadzētu izskatīties. Es sāku ienīst pati sevi, varbūt vienmēr esmu ienīdusi sevi un mēģinājusi izlikties, ka ienīstu sev apkārt esošos cilvēkus. Dažreiz esmu pārāk egoistiska, nē, ne dažreiz, vienmēr. Pat tagad. Jābeidz vienreiz šis ekstrēmais, bīstamais dzīvesveids. Ja fiziski nesalūzīšu, tad morāli noteikti. Apnicis redzēt nāvi kā sen zināmu draugu, skriet bezmērķīgi, bēgt no visa kā tādam medījumam, kas ironiskā kārtā arī esmu. Es vēlos tikai izbaudīt šo pasauli. Vēlos atkal redzēt tās skaistās, brīnumainās vietas, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Bet tagad jau man vairs nav ar ko dalīt šos skaistos mirkļus. Eliasa vairs nav. Daniels... nevēlos pat domāt par viņu, ar pārējiem esmu sabojājusi attiecības un likusi saprast, ka vēlos būt viena. Nu redz, atkal raudu. Tas būtu vienreiz jāizbeidz, bet nespēju, jo pārāk daudz ir uzkrājies, pārāk ilgi esmu bijusi spēcīga un turējusi visu sevī. Nekādi vārdi nespētu izteikt to, ko jūtu, esmu jutusi, cik patiesi man ir bail no visa, pat no nāves. Izlikos, ka nekas mani neuztrauc, ka visu viegli aizmirstu un dzīvoju tālāk, bet tā nav. Katrs notikums, katrs atgadījums, neskatoties, labs vai slikts, ir atstājis kaut nelielas, bet sekas. Nespēju pat iedomāties, kas mani varētu sagaidīt tālāk, ja vienīgi... ja vienīgi es vēlos iet pa durvīm... varbūt pietiek, laiks apstāties, neskriet, neriskēt. Man ir tāda iespēja. Man ir tikai septiņpadsmit, laiks uzkavēties kādā vietā ilgāk. Šķiet, maniem astoņpadsmit nevajadzētu vairs būt pārāk tālu. Diez kā visi zina savu vecumu? Kā Daniels zināja, kā skaitīt savus gadus? Laikam jau vienkārši jūti to.

Apguļos uz muguras, noslauku asaras. Ieraugu aiz sevis durvis. Atkal pieceļos un skatos uz tām. Vienkāršas, gaišas, arkveida, smalkas koka durvis. Smagi nopūšos. Pārdomāju, vai iet. Te īpaši nav izvēles, jo ja palikšu, tad visticamāk nomiršu no bada un aukstuma.