Durvis starp murgiem

𝟛𝟜

Esam mežā. Ne tā vieta, kur vēlējos nonākt, bet labi, ka ne kādā kambionu centrā. Daniels skatās uz visām pusēm, it kā būtu kaut ko pazaudējis.

– Daniel, kas noticis?

– Es šeit nekad neesmu bijis.

– Nu es arī nē.

– Tu nesaproti. Esmu bijis visur, bet šo vietu redzu pirmo reizi.

– Daniel, meži visi izskatās vienādi.

– Kad tu pavadi tik daudz laika ceļojot, tad tu sāc pamanīt atšķirības, ko citi nepamana.

– Mēs stāvam uz taciņas, varbūt ejam pa to un redzēsim, kur tā aizved?

Saņemu Daniela roku un velku viņu prom. Ejam pa knapi manāmu, šauru taku. Viss šķiet normāli, nekādas briesmas te neredzu, vienīgi to, ka visu laiku jāuzmanās no zirnekļu tīkliem. Ir dzirdama tikai koku šalkoņa vējā. Nekādas pazīmes, ka tuvumā būtu civilizācija. Tālumā redzams, ka koki paliek retāki un pamale gaišāka. Turpinām tik iet un iznākam pie mežmalas. Stāvu un cenšos saprast, ko redzu.

– Tu taču redzi to pašu, ko es, vai ne? – Jautāju Danielam, jo skats ir pārāk neticams.

– Jā.

Viņš ir tikpat izbrīnīts, cik es. Mūsu priekšā paveras skaists skats. Tālumā redzu skaidru, dzidru dīķi, līdz tam ved zālājs. Novelku zābakus un eju uz dīķa pusi. Kājas vienkārši iegrimst mīkstajā zālājā. Šķiet, ka eju pa mākoni.

– Līna, pagaidi! – Daniels no aizmugures kliedz.

Apstājos pie dīķa. Daniels pienāk klāt un apskauj mani.

– Tavs tēvs teica, lai tevi pieskatu. Man laikam nāksies pamatīgi nopūlēties, lai to paveiktu.

Es esmu kā nohipnotizēta ar burvīgo skatu un īsti vairs nedzirdu neko, ko viņš saka. Daniels noskūpsta mani un izrauj no sapņa. Mēs apsēžamies pie dīķa malas un skatāmies saules apmirdzētajā dīķī. Iemērcu savas kājas kristāldzidrajā un vēsajā ūdenī. Kādu laiku sēžam un vērojam mierīgo ūdeni. Daniels atspiežas uz elkoņiem un skatās uz mani.

– Kas? – Pavērusies uz viņu, jautāju.

– Vēlos palikt ar tevi šeit. Te, kur tu esi drošībā, – viņš atglauž matus man no kakla, –mūžīgi tevi pasargāt no briesmām es nespēšu.

– Un nevajag. Kamēr mēs dzīvojam, mēs nekur nebūsim drošībā.

Daniels pieliecas, lai mani noskūpstītu, un tad atguļas atpakaļ zālē. Paskatos uz viņu. Saules gaismā viņš izskatās jaunāks. Saules gaismā parādās viņa īstā matu krāsa – tumši brūna. Līdz šim šķita, ka tie ir melni. Domāju par to, cik īstenībā viņam ir gadu.

– Daniel, ja tā lielā sadursme notika pirms vairākiem gadiem, un tu biji šeit pirms tā, tad cik tev ir gadu? Vienkārši tu man nekad to neesi teicis, un es nevēlētos pēkšņi uzzināt, ka tu esi kādus desmit gadus vecāks par mani.

– Divdesmit viens, ja nekļūdos. Te ir grūti skaitīt laiku.

– Bet cik gadu tev bija, kad tu te nokļuvi?

– Septiņpadsmit, kaut gan nē, sešpadsmit un pēc neilga laika uzreiz septiņpadsmit.

Uz mirkli nesaprotu, vai es esmu kaut ko pārklausījusies, vai Daniels pateica kaut ko nepareizi.

– Bet...

– Tā kā te nepastāv laiks, tad arī tu nenoveco, ja vien vienā vietā neuzkavējies pārāk ilgi. Cenšos īpaši neuzkavēties vienuviet, tāpēc man ir tik daudz māju, lai ik pa laikam varētu doties citur. Tu sāc just, ka tavs laiks iet, ka jūties noguris vairāk, nekā parasti, ka sāc justies kā cilvēks, un dzīve paliek normāla.

Uz mirkli aizdomājos par to, ka nekad neesmu jutusies īpaši nogurusi, vienmēr esmu moža, bet tas varbūt tāpēc, ka pasaule piespiež tādai būt. Es būtu priecīga, ja kāds vienkārši pasniegtu grāmatu, kur aprakstīts viss, kas jāzina par šo pasauli, nevis pašam jāmeklē atbildes.

Atveru acis. Nebiju pat pamanījusi, ka iemiegu. Daniels arī aizmidzis guļ blakus. Paveros augšup un redzu zvaigžņotas debesis, mēnesi spīdam tumšajās debesīs. Paskatos visapkārt un mani gandrīz ķer sirdstrieka, jo, pagriežoties uz aizmuguri, ieraugu durvis.

– Daniel, – nekādas reakcijas, – Daniel!

Viņš turpina gulēt. Spēcīgi viņu pagrūžu, un beidzot viņš atver acis.

– Kas noticis? – Viņš samiegojies jautā.

– Man šķita, ka tevi būs vieglāk piemodināt.

– Nu, es varu gulēt normāli tikai tādā gadījumā, ja jūtos drošībā. Tad kas?

Norādu uz aizmuguri, uz durvīm. Daniels smagi nopūšas. Pieceļos kājās, pieeju pie tām un atveru. Izplūst pavēss gaiss ar līķu smaku. Paskatos uz Danielu.

– Nē, mēs tur noteikti neiesim. Es tavam tēvam apsolīju, ka sargāšu tevi, bet tu dodies tieši briesmās.

Viņš nostājas man priekšā un paskatās uz durvīm. Kaut kas mani vilina iekšā, vilina iet tur un uzzināt, kas ir aiz melnās tumsas. Daniels saņem manu roku, gatavodamies vilkt mani prom. Saņemu viņa roku ciešāk un pavelku uz savu pusi, bet tikai, lai viņu noskūpstītu. Sajūtu, ka viņš atbrīvojas, un ar visu spēku ievelku mūs pa durvīm, iekšā melnajā tumsā.