*Dominika skatapunkts*
Kā jau biju paredzējis, bez piespiedu mentālās maģijas neviens no klātesošajiem nepakustas ne par centimetru. Pārbiedētie skatieni ir pievērsti grīdai, it kā tā pēkšņi būtu kļuvusi ļoti interesanta. Kad es speru pāris soļus tuvāk, zāles klusumu pārtrauc vairākas nervozas ieelpas.
Cilvēki ir pārbijušies. Sievietes ir pārbijušās un nespējīgas spert kaut soli.
To gan nevar teikt par tiem dažiem vīriešiem, kas palika klanā – sargiem, kurus nolīga speciāli šo sieviešu sargāšanai. Pietiek man uzgriezt muguru, kad es sajūtu kustību. Tas gan nav īpašs pārsteigums. Tajā pašā brīdī, kad potenciālie uzbrucēji sper soli manā virzienā, es aizsūtu pretī maģiju – krietni vājāku nekā gribētos, taču pietiekami spēcīgu, lai visi trīs sargi aizlidotu vairākus metrus uz atpakaļu un atsistos pret sienu. Diemžēl ar to nepietiek, lai nodarītu kādu nopietnu kaitējumu. Esmu pārāk vārgs. Lai arī visi instinkti kliedz, lai nogalinu šos pretiniekus, kliedz, ka viņi noteikti izmantos jebkuru izdevīgu brīdi, lai atkārtotu mēģinājumu, es to neizdaru.
- Muļķīgi. – Salti izdvešu, beidzot pagriezdamies ar seju pret sargiem. Kā jau biju secinājis, viņi ir pie samaņas un šobrīd mēģina piesvempties stāvus. Uzlikdams visbezemocionālāko iespējamo masku, es piesoļoju pie viena no viņiem un ar asu kustību satveru savos pirkstos nelaimīgā kreklu. Viņam vairs nenākas mocīties ar nostāšanos, jo es viņam palīdzu, uzraujot ķermeni augšā ar tādu sparu, ka krekla šuves brīdinoši nošņirkst. Es gan tam nepievēršu ne mazāko uzmanību, manas acis ir piekaltas vīrietim, kurš visiem spēkiem cenšas izrauties no tvēriena, acīm tajā laikā nododot paniku.
- Tas nebija tavs gudrākais lēmums, ko? – Vaicāju, neslēpjot draudus savā balsī. Ja es pieļaušu, ka šis trijnieks tiks cauri sveikā, tad arī citi nospriedīs, ka viņi var to atkārtot, neriskējot. Nekā nebūs. – Esmu radis, ka manas pavēles izpilda, piedod.
Tajā brīdī mana roka jau ir sataustījusi nazi jakas kabatā, un tas ar spēcīgu grūdienu ieslīd vīrieša miesā, liekot viņam noelsties un tūdaļ nokrist uz grīdas, ko es šoreiz arī pieļauju.
- VĒL KĀDS DROSMINIEKS!? – Skaļi nokliedzos, skaņai atbalsojoties no sienām. Neviens no pūļa pat nepaver muti, visu šokētiie skatieni ir pievērsti asins peļķei zem manām zolēm. Visas klātesošās ir tipiskas Teitu sievietes – pilnīgi izolētas no ārpasaules, dzīvojošas savā iedomu burbulī. Viņām nav ne jausmas kā notiek karš, viņas nezina, ka magi tik tiešām mirst un tas ir normāli. Protams, daudzas ir zaudējušas savas ģimenes locekļus šajā karā, bet viņas pašas nekad nebija daļa no tā. Tieši tādēļ reakcija ir tāda kā šobrīd. Viņām nāve nav nemaz tik ierasta lieta kā tas ir šī paša klana vīriešiem.
Acīm slīdot pār zāli es neviļus uzduros uz vienu vienīgo bezbailīgo skatienu. Nē, tas ir vīlies.
Tā ir mana māsa.
Viņa ir vienīgā, kura nav nokārusi galvu. Tā vietā viņa lūkojas taisni uz mani, sejā esot lasāmai neticībai. It kā viņa nespētu aptvert, ka es tik tiešām to izdarīju.
Diemžēl es jau sen neesmu tas brālis, kas biju.
Šī iemesla dēļ es pārlaižuacis pārējai zāles daļai, un, neieraugot nevienu draudu, atgriežos iepriekšējā pozīcijā. Šoreiz es izvēlos citu upuri. Tā ir sieviete gados, vēl jo vairāk, es viņu pazīstu. Kad es biju bērns, tieši viņas dēls bija tas, kurš meklēja katru izdevību, lai atgādinātu par manu "netīro" dzimtas koku.
- Elizabete, ja nemaldos? – Jautāju, balsij esot pārspīlēti laipnai. Sieviete sakniebj lūpas un tikko manāmi nokar galvu, kā slēpjoties no manis. – Vai tu nebūtu tik laipna un neizmantotu savu maģiju, lai sazinātos ar savu vīru?
Klusums.
- Viena nepareiza kustība un tu esi līķis. – Vēl piebilstu, nojauzdams, ka viņa šobrīd savā prātā apdomā manu nāvi.
Klusums. Sekundi, divas, trīs. Tad viņas trīcošās roka ar tumši sarkani krāsotajiem nagiem paceļas gaisāю Es atceros šo dāmu pietiekami labi, lai zinātu, ka viņa pārzina savu maģiju labāk nekā vairums sieviešu savā klanā. Tas gan nenozīmē, ka viņa ir bezbailīga. Ir vajadzīgi vairāki mēģinājumi, lai viņai izdotos izveidot saikni ar savu vīru – vienu no mana tēva palīgiem, Salvadoru klanā. Gaisā rodas kas līdzīgs mākonītim, kurš pakāpeniski iegūst krāsas.
Brīdis, un saikne ir izveidota.
Tagad var sākties jautrība.