Mēs visi pametam sporta zāli (ja neskaita Enzo, kurš paliek, lai satīrītu visu nekārtību). Dominiks soļo nopakaļ, runādams ar Andrē par jauniem spīdzināšanas paņēmieniem jeb papildus treniņiem, bet mūsu trijotne iet pa priekšu. Gan Daniels, gan Logans izskatās visai pārguruši, taču abu nogurumā ir viena burtiska atšķirība. Ja noguris ir Daniels, viņš klusē un vēro ietvi ar miegainu skatienu. Logans... viņš daudz runā un žēlojas. Varbūt tieši otrādi – viņš nav pietiekami noguris? Ar puisi neko nevar skaidri saprast.
- Dī, tu esi viens mazs zilonis! – Logans skaļi iesaucas, liekot uzrunātajam nesaprotoši saraukt pieri un jautājoši uzlūkot puisi, kurš tūdaļ sniedz skaidrojumu. – Tu izskaties mazs, vārgs un piemīlīgs, bet vari samīdīt jebkuru, pat to... – Puisis demonstratīvi norāda uz sevi. -... kurš tev būtu jāaizsargā.
Daniels nosmīn un mierinoši iesit savam puisim pa plecu. – Neuztraucies, kaujā šis zilonītis aizsargās tevi no jebkura uzbrucēja.
- Apsoli? – Logans saldā balstiņā pārjautā, sākdams iet atmuguriski, tādējādi daļēji bloķējot Danielam ceļu. Uz sejas ir lasāms koķets smaids.
Blondīnis vien nobola acis par tamlīdzīgu uzvedību un cenšas pakāpties sānis, lai varētu mierīgi turpināt ceļu. Loganam gan ir citi plāni un viņš pakāpjas līdz ar Danielu. – Es nedzirdēju solījumu, ka mans princis mani aizsargās!
Dažbrīd man ir grūti noticēt, ka Logans tik tiešām ir vienā vecumā ar mani. Viņa uzvedība liek galvā atņemt vismaz pusi no īstā vecuma un pat ar to nepietiek. Manā galvā ik pa brīdim rodas jautājums "Kā gan Daniels spēj mīlēt cilvēku, kurš ir tik nenopietns, tik citāds?", taču visai ātri rodu atbildi.
Daniels ir Dominiks. Es esmu Logans. Mēs esam divi pretestību pāri. Logans ir līdzīgs man. Jā, es tomēr esmu spējīga būt nopietna, taču būtība nemainās – mēs esam mūžīgie bērni. Mūsu otrās pusītes...
Viņi, ja ta padomā, ir gājuši līdzīgu ceļu. Pašu klani nespēja pieņemt pusaudžus, kuri ar kaut ko bija atšķirīgi – maģisko potenciālu vai orientāciju, vienalga. Pašu klani viņus ienīda un viņi abi nolēma aizbēgt. Dominiks izvēlējās klejošanu pa pasauli, Daniels – savas mātes klanu. Tagad viņi ir drošībā, taču skatieni... tajos joprojām var redzēt, ka šī vieta netiek uzskatīta par mājām.
Teicienam "pretpoli pievelkas" par pamatu stāv realitāte. Es iemīlējos Dominikā, Daniels – Loganā. Cilvēki, kuri atšķiras gandrīz visā, atrada mierinājumu savos pretstatos.
Un tagad es vēroju kā Daniels, cilvēks, kura ķermeni klāj rētas no paša ģimenes mēģinājumiem pataisīt viņu par to, kas viņš nav, mīlestības pilnām acīm vēro Loganu. Šis skatiens dod man cerību. Ja Daniels bija spējis atrast sevī spēkus un iemīlēties cilvēkā, kuru viņam mācīja ienīst, es spēšu atrast kopīgu valodu ar Dominiku.
- Apsolu, apsolu, tikai ļauj man iet. – Daniels padevīgi izdveš, un Logans apmierināti pakāpjas nost no ceļa. Spriežot pēc skatiena, viņš ir atradis savu nākamo mērķi... mani.
- Talij, pasaki savam līgavainim, ka viņš ir lielākais āzis kādu manas acis ir redzējušas, un, tici man, šīs skaistās acis ir redzējušas daudz āžu, un... – Logans jau ievelk plaušās vairāk gaisa, lai turpinātu savu tirādi, taču es to strauji pārtraucu.
- Logan, neskrien vilcienam pa priekšu. Pirmkārt, viņš nav mans līgavainis, otrkārt, vai tu tiešām domā, ka es nezinu par viņa "āzību"? – Sarkastiski jautāju, bet par atbildi saņemu nedrošu skatienu un saskatīšanos ar Danielu. Esmu redzējusi pietiekami daudz seriālu, lai zinātu, ko tas nozīmē – viņš domā vai vajag man kaut ko teikt. Es acumirklī sajūtu sirdi sākam satraukti dungot.
- Emm, Talij, es nezinu kā to pateikt, bet tu esi... – Viņš iesāk, pamezdams acis uz aizmuguri, kur soļo Dominiks ar Andrē, nelikdamies par mums ne zinis. – Tante teica, ka iepriekšējā sapulcē tika izsludināta prasība, ka divi spēcīgākie magi kļūst par pāri un Dominiks... viņš piekrita. Tu esi mazliet...līgava.
KO?!