Man par pārsteigumu, mūsu brauciens neieilgst. Dominiks ļāva mums sakravāt mantas, paēst brokastis un vien tad doties ceļā. Godīgi sakot, es biju visai droša, ka sakarā ar nesenajiem notikumiem mašīna brauks visu nakti, taču Dominikam izrādījās citi plāni. Tuvāk vakarpusei mēs piestājām kādā nelielā ciematiņā ar piemīlīgām, mazām mājiņām. Vienā no tām mēs ievācāmies un paēdām manis pagatavato ēdienu. Ņemot vērā, ka pat pirms šīs klejošanas es nebiju īpaši laba pavāre, Dominiks turējās braši – ne reizi pat ar pušplēstu vārdu nepieminēja ēdiena garšu. Jāsaka gan, vīrietis vispār neizcēlās ar daiļrunību, 90% gadījumu runāju es.
Lai nu kā, todien mēs aizgājām gulēt katrs savā istabā, savā gultā, un es neviļus pieķēru sevi pie domas, ka bez Dominika ir krietni grūtāk aizmigt. Šajos mēnešos es jau paspēju pierast pie viņa patstāvīgās klātbūtnes, un bez tās es jutos nedroši. Man bija nepieciešama stunda, lai aizmigtu, un, pēc jau iestrādātas tradīcijas, miegs iznāca visai saraustīts. Es gan nevaru sūdzēties – neskaitāmas naktis es pavadīju mašīnas aizmugures sēdekļos, cenšoties atrast ērtāku pozu, bet tā arī netiekot ar šo uzdevumu galā. Šī vieta ir kā paradīzē – man ir vesela gulta vienai pašai, tīra, pēc veļaspulvera smaržojoša gultasveļa un divi spilveni. Patīkama pārmaiņa.
Es gaidīju, ka Dominiks rīta agrumā iebrāzīsies istabā un paziņos par kārtējo braucienu, taču tas nenotika. Ik pēc stundas manas acis atvērās, uzlūkoja pulksteni un atkal aizvērās. Ne piecos, ne sešos, ne septiņos rītā vīrietis neparādijās un galu galā es vairs nebiju spējīga uz miegu. Kādu brītiņu vienkārši vāļājusies, es iegāju dušā, uzvilku jaunas drēbes, nesteidzīgi paēdu brokastis un riskēju iziet no mājas. Man nav ne jausmas kur ir Dominiks, bet nedomāju, ka viņam būs iebildumu par pāris soļiem ārpus teritorijas... Jā, labi, visai iespējams, viņš mani nogalinās tikko par to uzzinās, bet mēģināts nav zaudēts.
Šī iemesla dēļ es apeju ap mūsu omulīgo mājiņu un ieeju aiz tās esošajā mežā. Mašīnas navigatorā es redzēju, ka burtiski pāris soļu attālumā ir neliels ezers. Nu jau mēs pametuši Vidusjūras valstu teritorijas un novembrī ūdens ir visai auksts, taču man pietiks kaut vai ar atrašanos tam blakus. Šķiet, ir pagājuši simtiem gadu kopš pēdējās reizes, kad varēju mierīgi pasēdēt un apdomāt visu notiekošo.
Tik tiešām, pēc pāris minūtēm brišanas cauri mežam es nonāku pie maza ezeriņa. Uzpūšot vēsajam vējam, tā virsma apklājas maziem vilnīšiem un koku galotņu atspulgs ūdens spogulī kļūst izplūdis. Kā jau biju domājusi, skats ir skaists. Koki jau labu laiku ir mainījuši savu krāsu gammu un skatienam paveras vien zelta un ābolu sarkanas lapas.
Pēkšņi es sadzirdu uguns sprakšķoņu un pagriežos tieši laikā, lai ieraudzītu sev sejā lidojošu uguns lodi. Man nav laika noreaģēt, tā ir tik tuvu, ka...
Uguns apstājas milimetrā no manas sejas un izzūd kā nebijusi. Es saraustīti ievelku tik ļoti trūkstošo gaisu. Kas tas bija!?
- Ja es būtu uzbrucējs, tev šobrīd būtu nepieciešama plastiskā ķirurga pakalpojumi. – Dominika balss netālu nosaka. Paveroties turp, es ieraugu arī pašu runātāju. Viņš ir apsēdies uz koka celma, mugurā ir plēsti džinsi, krekls un ādas jaka. Mati ir sataisīti nevērīgā copē, dažām šķipsnām izraujoties un krītot puslokā gar seju.
- Ko tu te dari? – Nosaku, nolemdama neko neminēt par uguns lodi pie savas sejas. Tas taču ir Dominiks, kāda jēga viņam aizrādīt, ja viņš tik un tā vienmēr darīs to, ko uzskata par pareizu? Viņš taču mani gatavo "pieaugušo" dzīvei.
- Gribēju pabūt viens. – Vīrietis nosaka, veltot man zīmīgu skatienu. Jebkurš normāls cilvēku būtu devies prom, bet ne es. Tieši pretēji – es iekārtojos uz vēl viena celma un pievēršu skatienu ūdenim. Sirds ir paspējusi nomierināties kopš uguns uzbrukuma un mani jau atkal apņem patīkams miers. Kaut mēs varētu palikt šeit uz mūžu... Pat tagad, kad mūsu kontakts ar Dominiku ir minimāls, es nespēju ignorēt sevī esošās sajūtas. Es jūtos labi. Varētu pat teikt, ka ko tādu pieredzu pirmo reizi dzīvē. Bērnībā... jā, ko līdzīgu es jutu ar vecākiem – viņi dzīvoja visai saticīgi, es biju mīlēts bērns un nevarētu sūdzēties, taču tas ir kas cits. Pēc viņu šķiršanās es ātri noguru no cilvēkiem, pat no domas, ka man nāktos pavadīt ar kādu 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, es nojūgtos. Un te nu es esmu...
Es uzmetu īsu skatienu Dominika apveidam. Kas šajā cilvēkā ir tik īpašs? Kāpēc tik kaitinoša radība spēj raisīt manī tādas emocijas? Tas paliek noslēpums. Arī pats mags allaž ir sasprindzis, allaž gatavs cīņai, taču tagad... viņš ir mierīgs. Mana klātbūtne viņu nesatrauc. Tas savādi sasilda sirdi.
Kā sajutis manu skatienu, Dominiks vieglītēm pagriežas, lai varētu mani aplūkot. Uz brīdi mūsu acis sastopas, taču vīrietis gandrīz uzreiz sakniebj lūpas un novēršas. Kas tas bija..?
Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka kaut kas nedod vīrietim mieru. Šī nav pirmā reize, kad es novēroju tamlīdzīgu reakciju. Liekas, viņš apzināti izvairās no skatīšanās uz mani. Dominiks vienmēr ir izcils it visā, viņš parāda sevi kā nekad nenogurstošu kareivi, tomēr pēdējās dienās tas ir mainījies. Es skaidri jūtu, ka kaut kas viņu satrauc, taču nespēju saprast kas tieši. Magam ir parādījusies tendence kaut kur nozust, dažbrīd man liekas, ka viņš apzināti norobežojas no manis.
Vai esmu kaut ko sastrādājusi? Kaut kādā pašai nezināmā veidā viņu sadusmojusi? Zinot mani, tas ir visai iespējams variants...
- Vai tu esi tik... dīvains tā Teitu uzbrukuma dēļ? – Jautāju, pār mani beidzot nākot atklāsmei.
- Ko?
- Vai tu jūties vainīgs par to, ka nespēji mani aizsargāt no Teitiem? Pēdējā laikā tu esi nerunīgs, liecies par kaut ko noskumis, tu pat neskaties uz mani.
Dominiks vēlreiz uzlūko mani, taču šoreiz tik steidzīgi nenovēršas. Man tik iemīļotās zeltainās acis izskatās kā daļa no rudens gleznas visapkārt un es pieķeru sevi pie mēģinājumiem iekalt šo ainu savā galvā. Tik skaisti...
- Es apsolīju tevi aizsargāt un vakar es nebiju uzdevuma augstumos. – Vīrietis beidzot nosaka. Es nopūšos.
- Es zinu, ka esi vecs kā pasaule, bet sabiedrībā šobrīd valda dzimumu vienlīdzība, kas nozīmē, ka jūs, vīrieši, neesat nekādi bosi. Tu glābi manu pakaļu neskaitāmas reizes, kādu reizi jau es varu izglābt arī tavu, ko? – Izdvešu, ar apbrīnu vērojam kā Dominiks atbildes vietā pasmaida un nošūpo galvu. Viņš. S.M.A.I.D.A. Vai tas ir sapnis? Ja tā, tad es negribu mosties. Kad viņš atkal paceļ acis, tās aplūko mani ar no kājām gazošu maigumu. Nekādas agresijas, ap sevis uzbūvētas barjeras. Es gluži neapzināti pasmaidu, vērojot šo debešķīgo skatu.
- Tādā gadījumā paldies. – Viņš izdveš, vēl brīdi uzkavēdams skatienu pie manis. Tad uzpūš mazliet stiprāka vēja pūsma un Dominiks samirkšķina acis. Uzreiz pēc tā vīrieša ķermenis atkal pagriežas pret ezeru. Mana iekšējā būtība neapmierināti iebļaujas, taču mags, protams, to nesadzird.
Labu brīdi mūsu starpā valda klusums. Mēs vienkārši vērojam apkārt esošo ainavu un elpojam pavēso gaisu, kas mazliet kož vaigos. Es jūtu, ka smagums uz maga pleciem nav zudis, viņu joprojām kaut kas... uztrauc.
- Vai mums nevajadzētu doties tālāk? Vai tad mūs nemeklē? – Mana balss pārtrauc klusumu.
- Es nospriedu, ka tev vajadzētu atpūsties. Esmu izveidojis spēcīgu maģisko vairogu ap šo vietu, tas paslēps mūs no jebkādas maģijas.
Man vajadzētu atpūsties? Šķiet, kāds aizmirsa pieminēt pats sevi. - Kāpēc tad tu nebiji to veidojis iepriekš?
Dominiks ne uz brīdi neatrauj brūnās acis no ūdens, mati vējā nemitīgi sakustas. – Tā ir ļoti sarežģīta mentālā maģija un prasa ne mazums spēku. Jo retāk to izmantošu, jo labāk.
Kādēļ gan izmantot to tagad? Es nesūdzos, atpūta tik tiešām nav lieka, bet Dominiks nav no tiem, kas kaut ko dara bez iemesla. Intuīcija saka priekšā, ka arī tagad viss nav tik vienkārši.
Bet es nolemju netincināt vīrieti. Laika gaitā esmu iemācījusies runāt ar magu un viens no nosacījumiem ir pārāk ilga vienas tēmas apspriešana. Viņam ātri apnīk skaidrot vienu un to pašu (ja vien tas nav saistīts ar apmācībām).
- Mums ir uzbrukuši visi, izņemot Salvadorus... Kādi viņi ir?
- Salvadoriem šobrīd ir grūti laiki. – Vīrietis domīgi nosaka. – Katrā ziņā viņi tiek uzskatīti par viscilvēcīgākajiem no magiem. Viņu sabiedrībā nav īpašas dalīšanas pa slāņiem, nav nekādu noteikumu attiecību veidošanā. –
Es saraucu pieri. Tas izklausās gandrīz vai tā, it kā Dominiks censtos aizstāvēt Gabriela bijušo klanu, kas ir viņam neraksturīgi. Pašā sākumā, kad es vēl dzīvoju Latvijā, viņš bija izteicies par Salvadoriem kā par ļoti nesavaldīgiem un emocijām padevīgiem magiem. Citējot viņa vārdus :"Brazīliešiem nedrīkst pateikt vienu lieku vārdu, lai tie nesāktu skriet tev virsū ar dūrēm".
- Tu esi bipolārs? – Nesaprotoši jautāju. – Vēl nesen tu paudi pilnīgi citādu viedokli.
Dominiks ar pirkstiem paķer vienu no uz zemes guļošajām lapām. Tās tonis skaisti mainās no dzeltena uz sarkanu. – Es vienkārši saku, ka no visiem klaniem viņi ir vissakarīgākie, lai arī slikto īpašību arī netrūkst.
Es jau paveru muti, lai beidzot pajautātu mani tik interesējošo jautājumu "kas viņu satrauc", taču mags pēkšņi nopūšas un pieceļas kājās. Brīdi viņa skatiens pakavējas pie manis, bet pat aizdomīgi ātri novēršas. Tagad acis vēro mežu mazliet pa kreisi no manis. – Ej atpūsties. Tev ir laiks līdz vakaram.
Pēc šiem vārdiem viņš dodas atpakaļ uz mājas pusi.