Tikko pār Džonatana lūpām nāk pavēle mūs sagūstīt, kļūst skaidrs, ka esam dziļā... paši ziniet kur. Magi pakļaujas katrai pavēlei un nepaiet ne sekunde, kad uz manu pusi lido vesels ducis visdažādākās maģijas. Gadījumam, ja tas nav pats par sevi skaidrs, tad maģija nav viegls vējiņš, kurš lēnām un nesteidzīgi sapurina matus. Tā ir sasodītā raķete.
Tai tomēr izdodas mani nogāzt no kājām, kas kalpo par savdabīgu saucienu mosties un izveidot aizsardzību. Tas izrādās visai laicīgi, jo paiet vien milisekunde, pirms pret šo pašu vairogu atsitas kaut kas svešs, bet nenoliedzami biedējošs. Mana maga "karjera" ir visai īsa, bet es jau esmu sapratusi, ka tamlīdzīgu "triku" viņiem ir daudz un vairums no tiem ir paredzēti vienam – manis neitralizēšanai. Nogalināt mani nedrīkst, pagaidām nē, bet tas nenozīmē, ka nevar izmantot maģiju, kas to izdarīs ar nelielu laika nobīdi, kad es jau būšu atguvusi savu cilvēka statusu.
Par spīti visai nesliktajam maģiskajam potenciālam, noturēt četru magu uzbrukumu nav nemaz tik viegli. Es jūtos kā kareivis. Man ir vairogs, tomēr pa to sit vesela čupa cilvēku un, gribot negribot, tas ieliecas.
- Dominik, ir kādas idejas? – Nokliedzos, maģijai sanot visapkārt. Esmu nokritusi uz zemes, vairogs ir izveidojis kupolu ap mani un Dominiku, bet drošības sajūtu tas pilnīgi noteikti nesniedz. Drīzāk liekas, ka esmu slazdā.
Kad atbilde neseko, es beidzot uzdrīkstos paskatīties uz viņu.
No pārsteiguma mana aizsardzība uz mirkli gandrīz izzūd. Tā pilnīgi noteikti nebija parasta lode. Lieta vairs nav sāpēs, Dominiks ir spēcīgs, viņš spētu izturēt jebko...
Viņš izskatās miris.
Vīrietis guļ embrija pozā, veselās rokas pirksti žņaudz lodes caurumu, iekrāsojoties zeltā. Allaž tik iedegusī āda tagad izskatās bāli zaļgana, mati līp klāt pie sasvīdušās sejas. Atmiņā ataust Džonatana izteiktie vārdi... Viņam ir vien pāris minūtes.
Pirms es paspēju no satraukuma gūt sirdstrieku, mani atgriež reālajā pasaulē. Esam iestrēguši zem vairoga, kurš draud jebkurā mirklī izzust, mūs ir ielenkuši deviņi magi (man neredzot arī pārējie angļi atrada savu ceļu šurp) un kāds ļoti nekaunīgi cenšas iekļūt manā galvā. Liekas, kas par problēmu? – norobežo prātu.
Sajūtas ir tādas it kā es mēģinātu vienlaicīgi žonglēt un dejot – bez īpašas sagatavošanās tas ir neiespējami. Tikko es pievēršu lielāku uzmanību mentālajam blokam, vairoga sienas šķietami sāk kust, kļūstot aizvien plānākas. Pietiek man pievērst uzmanību vairogam, kad sveši taustekļi atkal atrod savu ceļu uz manām smadzenēm.
- Visi reizē, viņas vairogs to neizturēs. – Cauri maģijas sanēšanai mani sasniedz kāda izkliegtie vārdi. Sasodīts! Tikai ne reizē!
Bet ir jau par vēlu. Viens mirklis un ar manu aizsardzību vienlaicīgi sastopas deviņu magu raidītā maģija. Jo vairāk enerģijas es atdodu, lai padarītu vairoga sienas biezākas, jo lielāku pretestību sajūtu. Tas vienkārši... uzsprāgst, aizmetot mani gabalu tālāk. Ausīs parādās zvanīšana, elpa ķeras rīklē un labu brīdi esmu droša – es nosmakšu. Ķermenis sāp, it kā es būtu pārdzīvojusi fizisku kautiņu.
Pār mani pārliecas ēna. Es to drīzāk sajūtu, nekā ieraugu. Mani pārņem aukstums.
- Dārgā Talija, tavas maga dienas nebija ilgas, tāpat kā tava dzīve. – Džonatana ledainā balss sasniedz manu apziņu.