Tā nu es pavadu divas stundas vienkārši blenžot uz vīrieša atslābušajiem vaibstiem, mēģinot norobežot savas domas. Laikam manā gadījumā motivācija ir progresa veidotāja, jo otrās stundās beigās man tas izdodas. Protams, es nevaru to darīt tikpat viegli un bezrūpīgi kā mans skolotājs, tomēr man beidzot kļūst skaidrs pats paņēmiens. Es beidzot saprotu, ko no manis vēlējās Dominiks. Man jau iepriekš bija izdevies uz pāris mirkļiem izveidot vairogu, bet tas nekad neturpinājās pārāk ilgi, un nākamajā reizē es jau atkal nezināju no kura gala ķerties klāt maģijai. Tagad tā nav – es skaidri zinu, kas jādara. Par galveno problēmu kļūst šīs aizsardzības noturēšana. Viena lieta ir sēdēt budas pozā, pilnīgā klusumā un mierā, bet pavisam cita – atrasties vecā mašīnā ar čīkstošu Dominiku un kaitinošām detaļām. Vai arī otrādi. Būtībā nav liela atšķirība.
Es būtu sēdējusi tālāk, ja vien pats skolotājs strauji nepamostos. Acis negaidīti atsprāgst vaļā, bet rokas vienā izveicīgā kustībā izvelk viņu no guļammaisa. Ņemot vērā, ka iepriekšējās stundas Dominiks gulēja gandrīz nekustīgi, tik strauja pārmaiņa pārbiedē mani līdz nāvei. Es pielecu kājās gandrīz vai tikpat strauji.
- Kas vainas? – Mana balss atbalsojas pret alas sienām.
Dominiks sastingst uz vietas, piekalis skatienu zemei. Piere ir saraukta. Es neuzdrīkstos pat elpot, baidoties aizbaidīt... kaut ko, kas ir viņa galvā. Man nav īsti kā tas viss darbojas.
Kad viņš beidzot paceļ acis, man tiek saspringts skatiens. – Kongo klana magi ir tuvu.