Kad Dominiks beidzot uzvilka kaut ko pa virsu savām apakšbiksēm, mēs devāmies lielceļa virzienā. Es nekad neesmu sūdzējusies par savu fizisko formu, taču pat man nākas atzīt, ka tas nebija viegls uzdevums. Smiltis zem kājām nebeidza vien birt uz leju, bremzējot arī mūs. Lai arī mans skolotājs neizdvesa ne skaņu, izņemot slikti slēptu elsošanu, es skaidri sapratu, ka viņš joprojām nejūtas diez ko spīdoši. Mēs abi aptinām plaukstas ar auduma gabalu - manu kreklu, kuru vīrietis bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem saplēsa strēmelēs. Man gan nācās turēt savu neapmierinājumu pie sevis – viņš pats bija iegādājies kreklu, tādēļ tīri tehniski tas nemaz nav mans.
Lai nu kā pēc kāda brīža mēs, aizelsušies un pārguruši, nonācām uz lielceļa. Tādā agrumā tas joprojām bija pustukšs, taču mums tik un tā izdevās noķert mašīnu. Precīzāk, Dominikam izdevās. Vīrietis izmantoja mentālo maģiju, lai apstādinātu pirmo garāmbraucošo mašīnu un pierunātu kādu pāri pensijos gados paķert mūs līdzi. Viņi bez īpašas pretošanās piekrītoši pamāja un norādīja, lai sēžamies aizmugurējos sēdekļos. Es nevarētu apgalvot, ka vecais fordiņš ir ērtākā mašīna kādā jebkad esmu atradusies, tomēr arī sūdzēties es nespēju. Kamēr vīrietis manu vecvecāku vecumā vadīja mašīnu un jautri ar mums pļāpāja, viņa sieva pasniedza mums ūdeni un sviestmaizes, lai arī mēs līdz pēdējam pretojāmies, sakot, ka viss ir kārtībā. Viņu bija neapmānīt – jau pirmajā acu uzmetienā viņas labsirdīgā dvēsele saprata, ka esam pārguruši un izsalkuši. Sākumā es domāju, ka viņas labsirdība ir saistīta ar Dominika maģiju, taču drīz vien sapratu savu kļūdu. Pāris izrādījās labsirdīgākie cilvēki kādus jebkad esmu satikusi. Paēduši, mazliet papļāpājuši, mēs ieslīgām vieglā miegā. Tajā brīdī man bija pilnīgi vienalga – es pati noliku galvu uz Dominika pleca un apķēru viņa roku, it kā tas būtu mazs spilvens. Vīrietis bija pārāk noguris, lai iebilstu.
Nākamreiz, kad es pamostos, saule ir uzaususi, bet apbūve kļuvusi mazliet biežāka, liecinot, ka pilsēta nav tālu. Dominiks jau ir pamodies un tagad domīgu skatienu veras ārā pa logu. Izskatās, ka viņš beidzot jūtas labāk – acis nelīp ciet, rokas netrīc un elpošana ir kļuvusi mierīga.
Joprojām miegaina es atraisos no viņa rokas (slēpdama savu izbrīnu par to, ka viņš nebija sacījis par to ne vārda) un izberzēju acis.
- Kā jūties? – Jautāju, saprazdama, ka pats Dominiks sarunu nesāks.
Brīdi valda klusums, un es jau nospriežu, ka viņš mani nesadzirdēja, kad vīrietis sakustas un pastiepjas uz priekšu, lai uzlūkotu priekšā sēdošo pāri. – Vai jūs varētu man iedot savu planšetdatoru? –
Es samirkšķinu acis. Kāds dators? Pāris jau sen ir pāri pensijas gadiem, šaubos, ka viņiem ir...
- Protams, saulsstariņ. – Sieviete attrauc ar plašu smaidu. Dominiks tik tikko manāmi saraujas, izdzirot savu jauno iesauku. Man tas liek smaidīt. Kad tavas ir acis tādā krāsā, manuprāt, ir visai paredzami, ka tev tiks piešķirta tamlīdzīga iesauka. Acīmredzot uz šo tantiņu draudīgais stāvs nedarbojas un viņa redz vīrietī vien jauku bērnu.
Sieviete izņem no cimdu nodalījuma planšeti. Kā viņš...?
Mentālā maģija, nu protams. Vīrietis ievada ierīcē no sveša prāta nolasītu paroli un tā ieslēdzas, atklājot arī ekrāna bildi – mašīnas īpašniekus un ap viņiem sastājušos cilvēkus, kuri izskatās pēc viņu bērniem un mazbērniem.
Dominiks mēmi ieslēdz internetu (kā tas vispār te radās?) un ievada meklēšanas joslā man svešas mājaslapas nosaukumu.
- Sludinājumu serviss? – Nesaprotoši jautāju, nopētot lietotāja "kakitis265" izveidotu sludinājumu par Harija Potera grāmatu sērijas pārdošanu
- Magu internetziņas. – Dominiks izlabo, strauji samirkšķinādams plakstiņus. Tagad acis slīd pāri ekrānam, kā lasot garu tekstu, taču es spēju saskatīt vien trīs teikumus, kuros ir aprakstīts grāmatu stāvoklis un cena. Viss, tālāk iet bildes.
- Kad es salīdzināju magus ar Harija Potera pasauli, tu izskatījies izvests no pacietības, bet tagad pats lasi kā kaut kāds cilvēks ar oriģinālu nikneimu cenšas iebarot citiem grāmatas par manas mātes mēnešalgu? – Neticīgi pārjautāju, ignorējot to faktu, ka priekšā sēž mums sveši cilvēki. Man ir Dominiks, tā vairs nav problēma.
- Lai ieraudzītu īsto rakstu, ir jāskatās aura. – Vīrietis paskaidro, liekot man aizkaitināti sakost zobus. Tikko es praktiski tiku ierakstīta bērnudārzniekos, kuri nemāk lasīt. Super.
- Kas tur ir? – Nepacietīgi jautāju, blenzdama ekrānā. Varbūt ja es skatīšos pietiekami ilgi...
Es izskatīšos pēc lielākas idiotes.
Sapratusi, ka tas tā nestrādā, es vienkārši nogaidoši paveros uz Dominiku, kurš īpaši nesteidzas dalīties ar ziņām. Līdz ar katru sekundi viņa izteiksme kļūst aizvien nopietnāka un nopietnāka, tikai vairojot manu nepacietību. KAS TUR IR!?
Pēc šķietamas mūžības mags aizbloķē planšeti un pievērš savu skatienu man. Oj, oj, tas skatiens nesola neko labu.
- Kāds jau ir paspējis ievērot notikušo un izdarīja savus secinājumus. Pasaulē eksistē aptuveni pieci magi, kuriem ir raksturīgi tamlīdzīgi sprādzieni, taču izpētot rādiusu un spēku, raksta autors atzina, ka tas varēja būt tikai Gabriels, jeb tagad jau tu. Rakstā ir pateiktas precīzas koordinātas un divi iespējamie kustības virzieni. Diemžēl, viens no tiem ir tieši tas, pa kuru braucam. –
Super. Vienkārši super.